IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

47

Klusumu, kurš tik ilgu laiku bija valdījis istabā, pārtrauc telefona vibrācija. Daniela steidzīgi izlasa pēdējo rindkopu līdz galam un, kārtējo reizi vīlusies rezultātā, aizver mājaslapu. Kas gan būtu domājis, ka ir tik grūti atrast kopsakarību starp vairākiem uzņēmējiem? Viņi nebija kontaktējušies savā starpā, izmantoja dažādas bankas, strādāja dažādos Rīgas galos. Nekādas loģikas. Kāpēc slepkava nogalināja tieši viņus? Daniela nespēj noticēt, ka tas ir tikai naudas dēļ. Rīgā var atrast arī krietni bagātākus cilvēkus, kāpēc neizvēlēties tos?

Novērsusi mazliet sūrstošās acis no datora ekrāna, meitene uzlūko telefonu. Viena nelasīta ziņa no Everta.

"Hey, kur esi pazudusi? Kā jūties?" Acis ātri pārslīd pāri tekstam, tomēr neviens vārds tā īsti neaizķeras galvā. Visas domas griežas ap slepkavas meklējumiem. Vienīgais morfejs, kurš vēl nav vainojis Danielu visās pasaules problēmās, ir Arta. Intuīcija gan saka priekšā, ka par iemeslu tam kalpo vien fakts, ka viņas nav tikušās pēdējās stundās. Ja viņa tagad saņemtos un izietu no istabas, arī viņa atrastu ko teikt. Skaidra lieta, pēkšņajai agresivitātei ir iemesls. Visi pārdzīvo, visi jūt kā mājas sienas spiež. Pēkšņā dusmu epidēmija pārādīja vien to, ka jebkurš no morfejiem spēj būt draudošs un pat bīstams. Bet tas taču nepadara cilvēku par slepkavu! Kurš no viņiem bija gatavs izdarīt ko nopietnāku par draudiem?

Neatbildējusi uz īsziņu, Daniela atkal pievēršas datoram. Neskaitāmās mājaslapas tiek strauji aizvērtas, datorpeles klikšķiem piepildot telpu. Internets aizveras un atveras worda fails, kurš tur stāv jau vairākus mēnešus, pilnīgi tukšs. Tagad, jūtot kā izmisums raujas uz āru, viņas organisms pieprasa atslodzi. Jau izsenis viņa bija zinājusi vienkāršu dzīves patiesību – ja tev ir grūti, uzraksti par to. Sākumā Daniela iedomājas, ka varētu vienkārši aprakstīt to, kas ar viņu notiek tieši šeit un tagad, kā dienasgrāmatu, kura sākas līdz ar šo mirkli. Tomēr... Kādēļ laist garām iespēju? Viņas pašas dzīves ir vesela romāna cienīga. Pēkšņi meiteni pārņem azarts. Kāda velna pēc viņa neiedomājās par to agrāk? Kāpēc viņa centās izdomāt sižetu, kāpēc tik daudz laika veltīja, lai atrastu tematu? Pilnīgā gatavībā, meitenes pirksti pieskaras klaviatūras taustiņiem. Pirmā frāze. Pirmais teikums.

Lēni, apdomādama katru vārdu, Daniela sāk rakstīt.

"Dina ieslīd svešā sapnī. Viņa to ir darījusi tik daudz reižu, ka darbība šķiet tikpat viegla un ikdienišķa kā elpošana. Tā neprasa gandrīz nekādu piepūli. Meitene attopas pie baseina malas..."

Atliek vien nomainīt vārdu un stāsts ir gatavs. Doma tik ļoti pārņem prātu, ka pirksti netiek līdzi mežonīgajam ātrumam viņas galvā. Klusumu piepilda taustiņu nepārtrauktā klaboņa. Daniela atceras visu līdz pēdējai detaļai. Elvja slepkavību, pirmo tikšanos ar Aleksu, viņu kopējos sapņus... Jau tagad šķiet, ka šie notikumi ir tālā pagātnē. Viņi ar Aleksu bija uz mēness... Tobrīd viņš bija pilnīgi citāds, tāpat kā pati Daniela. Viņi bija brīvi savos vārdos un darbībās, jo zināja – nekad dzīvē viņi nesastaps viens otru. Ironiski...

- Daniela! – Kāds balss aiz muguras iesaucas, liekot nodrebēt un pārbiedēti atskatīties. Ieraugot Paulu, lēnām sāk atgriezties apziņa par notiekošo. Meitene bija tik ļoti iegrimusi stāstā, ka nemanīja neko apkārt. Saule jau taisās uz rietu, aiz loga pūš spēcīgs vējš, kurš tā vien draud nogāzt kādu koku. Danielai pat izdevās noignorēt tās galvassāpes, kuras vīruss sagādāja. Tagad gan tās ar joni atgriežas, sev līdzi vēl nesot karstumu un sajūtu, ka kāds viņu ir kārtīgi iekaustījis. Ik katrs kauliņš viņas ķermenī ir skaidri jūtams, kaut cilvēka anatomisko uzbūvi zīmē.

- Es jau minūtes piecas kliedzu, lai nāc uz sanāksmi. – Vīrietis izdveš, uzmetot īsu skatienu datoram aiz muguras. – Slimības laikā nevajadzētu daudz sēdēt pie datora. Tas pārlieku noslogo acis.

- Labi, labi, es jau eju. – Meitene aizkaitināti izdveš, aizcērtot datoru. Neizskaidrojamas dusmas – vēl viens slimības simptoms? Dators ir vienīgais sarunas biedrs. Kas viņai sēdēt uz grīdas un vērties sienā, kā to dara austrumos? Uz brīdi galvā iešaujas doma, ka viss ir labāk, nekā doties uz telpu, kurā ir pilns ar agresīviem, naidīgi noskaņotiem un slimības izmocītiem morfejiem.