IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

27

Pilsēta. Pilsēta pilna ar cilvēkiem, mašīnām un moderna paskata ēkām. Daniela nekad iepriekš šeit nav bijusi, tomēr vieta šķiet pazīstama. Liekas, zemapziņa ir izveidojusi to vadoties pēc pilnīgi dažādu atmiņu detaļām. Milzīgajā pūlī viņa spēj saskatīt dažas paziņas un draugus, kuri neliekas ne zinis par meiteni. Ēkas ir pārsteidzoši līdzīgas tām, kurām simtiem reižu ir iets garām ceļā uz skolu. Nav īsti skaidrs kādēļ, bet viņai mugurā ir sporta tērps.

- Mīlīgi. – Kāda balss izdveš, liekot Danielai strauji apmesties otrādi. Alekss ir atspiedies pret veikala fasādi pāris soļu attālumā no meitenes. Rodas iespaids, ka viņš pat neievēro to milzīgo cilvēku plūsmu, kas tā vien gaida izdevību, lai nogāztu no kājām. – Atzīšos, ka gaidīju kaut ko interesantāku no tavas zemapziņas, tomēr arī šai vietai nav ne vainas.

- Ko tu dari manā sapnī? – Daniela jautā, krietni agresīvāk nekā sakotnēji bija plānojusi.

- Ciemojos. – Puisis bilst, beidzot atkāpdamies no sienas. Cilvēki pēkšņi maina virzienu, it kā Daniela un Alekss būtu siena, kura jāapiet.

- Tu kontrolē manu sapni? – Meitene pa daļai aizkaitināti, pa daļai pārsteigti jautā, taču nedara neko, lai to mainītu.

- Es gribu aizvest tevi mazā ceļojumā. – Alekss bilst, kārtējo reizi noignorēdams jautājumu.

Apkārtne strauji mainās. Pilsētas brūni-melnos toņus nomaina sniega valstība ar augstiem kalnu masīviem. Daniela un Alekss atrodas visaugstākajā punktā – tik augstu, ka mākoņi atrodas vienā līmenī ar morfejiem. Paveroties uz leju, Danielai aptrūkstas elpa. Kalni ir gandrīz pilnībā klāti ar sniegu, vien dažās virsotnēs atklājas melna, sasalusi zeme. Zemākajos punktos ir redzamas baltas egles, no kurām lido prom sniegs, katru reizi, kad uzpūš vējš. Maģisko ainavu vēl vairāk papildina sniega pārslas, kuras krīt no debesīm. Tur, kur būtu jābūt horizontam, ir vien bieza, bieza migla, atgādinot kādu spēli, kura vēl nav ielādējusies līdz galam.

- Izskatās, ka esmu pārāk iedzēris, lai izveidotu sapni līdz galam. – Alekss klusi nosaka, izsekodams viņas skatienam.

Daniela klusē. Neskaidrais horizonts neizbojā ainavu, bet gan papildina to. Rodas iespaids, ka viņi atrodas uz lidojošas salas. Migla pasargā salu. Meitene izelpo un vēro dūmaku, kas veidojas elpai saskaroties ar ledaino gaisu.

- Kā tas bija? – Alekss pēkšņi jautā, liekot Danielai nesaprotoši saraukt pieri. – Kad neviens nezināja par tavām spējām. Tikai tu viena.

Skaidri zinādama, ka sapnī nav iespējams neko apsaldēt, meitene apsēžas uz kāda izciļņa malas. Kalns ir tik stāvs, ka drošības labad nākas iekrampēties akmens virsmā. Pāris sekundes vēlāk meitene ar acs kaktiņu mana Aleksu piebiedrojamies. Galvā joprojām griežas notikumi pirms aizmigšanas. Puisis ar vieglu kustību varētu viņu nogrūst lejā. Teorētiski, šobrīd viņa ir spēcīgāka par Aleksu, kaut vai tādēļ, ka ir skaidrā, taču tas nemazina bailes. Varētu vienkārši izbeigt sapni, bet viņa to nedara. Šķiet, ar šo risku viņa cenšas pārliecināt sevi, ka Alekss nevarēja būt slepkava, par kuru runāja Everts.

- Toreiz es biju brīvāka savās darbībās, mani neviens neierobežoja. Es varēju iezagties vecāku sapņos, es varēju sapņot tik bieži, cik vēlējos. Es zināju, ka neviens nekad par to neuzzinās. – Daniela domīgi bilst, vērodama sniegu, kas krīt no debesīm. – Bet tagad es jūtos drošāk. Es zinu, ka problēmu gadījumā man būs kam prasīt palīdzību. Es zinu, ka neesmu vienīgais mutants.

Alekss uzjautrināti pasmaida, ļaujot nojaust, ka alkohols sāk zaudēt savu efektivitāti. Puisis vairs nesmejas.

- Uztveršu to kā komplimentu. – Viņš nosaka un pēc mirkļa piebilst. – Esmu pārsteigts, ka tavas spējas ir tik attīstītas.

- Kāpēc?

- Mēs visi attīstījām savas spējas kopējos sapņos, mēs saskārāmies ar pretspēku. Tieši tas palīdzēja attīstīt dotības. Tu ietekmēji parastos cilvēkus, kuri nav spējīgi kontrolēt savu gribu. – Puisis izdveš. – Varētu teikt, ka tev nebija nepieciešamība kaut kā augt spēju ziņā, bet tu to darīji. Es saprotu, ka lielu lomu spēlēja arī visa tā ģenētikas štelle, tomēr ar ģenētiku vien nepietiek, lai sasniegtu tik augstu līmeni. Tu esi vienīgā, kura var ar mani stāties cīņā un nezaudēt pēc sekundes.

Manījis Danielas pārsteigto skatienu, viņš piebilst – Tu zaudētu pēc divām.

Meitene brīdi klusē, apdomādama viņa vārdus. Puisim ir taisnība. Viņa nekad nav jutusi nepieciešamību attīstīt spējas, jo nebija neviens, kurš spētu tām pretoties.

- Ģenētika?

- Pauls tev nestāstīja? – Alekss jautā, bet saņem noraidošu galvas mājienu. – Viņi veica pētījumus, kuri atklāja, ka spējas ir atkarīgas no trīs faktoriem – vecuma, spēju pielietošanas biežuma un iedzimta talanta. Visticamāk, pēdējais arī padarīja tevi tik spējīgu.

Alekss pieceļas kājās un tajā pašā sekundē Daniela sadzird dobju skaņu, it kā kaut kas milzīgs un smags lūztu. Gluži kā palēninājumā viņa redz zemi ieplaisājam un atdalāmies no pārējā kalna. Daniela, sajuzdama milzīgu panikas vilni, cenšas pieķerties klintij, tomēr tā sāk drupt pirkstos un viena no rokām noslīd nost. Meitene izmisīgi palūkojas uz leju un tūliņ iekliedzas – līdz zemei ir vairāki simti metru.

- Aleks, beidz! – Viņa izmisīgi iekliedzas, bet, palūkojoties turp nevienu neierauga. Viņš ir prom. Bailes un izmisums tik lielā mērā piepilda apziņu, ka asaras sāk tecēt aumaļām. Lai cik ļoti necenstos, viņa nespēj ar brīvo roku pieķerties klintij. Otra ar katru sekundi arvien skaidrāk dod zināt, ka neizturēs ilgi. Daniela mēģina pārņemt kontroli pār sapni, bet uzreiz sajūt milzīgu barjeru. Viņa atduras pret ko krietni stiprāku. Tas ir tas pats, kas mēģināt uzkāpt pa pilnīgu līdzenu sienu. Daniela visiem spēkiem cenšas noturēties, tomēr pirksti noslīd no iedobes.

Auksts gaiss apņem viņu un kalna virsotne strauji attālinās. Meitene spēj vien izmisīgi kliegt pēc palīdzības, zemei aizvien tuvojoties. Vienīgais, ko viņa dzird par atbildi, ir vēja auri, kuri mijās ar viņas pašas.