IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

103

Cauri tumsas aizsegam uzstājīgi laužas ritmiska pīkstēšana. Alekss ir pārāk noguris un bezspēcīgs, lai pievērstu tai uzmanību vai vismaz meģinātu saprast, kas tas ir. Puisis cenšas to ignorēt, atkal atgriezties necaurduramajā miegā, taču ar katru mirkli kļūst aizvien grūtāk to izdarīt. Skaņas, smaržas pastiprinās, ķermenis kļūst smags, un, sekundēm mijoties, viņš sāk apvienot visu sajusto kopā.
Alekss saprot, ka smagais ķermenis atrodas gultā, kāds ir satvēris viņa roku. Pīkstoņa pieder nezināmam aparātam, bet smarža... tā ir tik raksturīga slimnīcām.
Šī atskārsme liek atvērt acis. Sākumā tas padodas visai grūti – plakstiņi ir kā aizlīmēti, taču pēc pāris mēģinājumiem viņam izdodas beidzot ieraudzīt to, no kā viņš bija baidījies – slimnīcas palātu. Pirmo brīdi viss ir izplūdis, bet, pāris reizes samirkšķinot acis, arī tas zūd.
Aiz muguras deg naktslampiņa, ļaujot saskatīt nelielu, gaišu palātu un veselu čupu ar aparātiem, kuri mēra viņa pulsu, asinsspiedienu un ievada kreisās rokas vēnā kaut kādas zāles. Alekss pat necenšas izlasīt, kas ir rakstīts uz pakām ar caurspīdīgo šķidrumu.
- Aleks? – Pa labi atskan balss. Ar šo vienu vārdu pietiek, lai viņš bez apdomas saprastu, ka tās īpašniece nav puisim sveša. Alekss uzlūko meiteni, kura sēž uz plastmasas krēsla blakus gultai, un ir satvērusi viņa plaukstu savās. Rudi mati, smalki sejas vaibsti, slaiks siluets un skaistas, lielas acis, kuras lūkojas pretī ar sirdi sildošu siltumu.
- Daniela... – Viņš beidzot izrok no atmiņas dziļumiem vārdu.
- Kā tu jūties?
Alekss sarauc pieri, lūkodamies rudmatē. Galvā griežas viena vienīga doma :"Kaut kas nav labi". Nav īsti skaidrs – ar viņu pašu vai Danielu, kura veras viņā ar netulkojamu skatienu. Tajā jaucas prieks, miers, viegls satraukums, samierināšanās un vēl simtiem dažādu emociju. Alekss jūtas kā izmests no savas laivas.
- Dīvaini. – Pēc ievilkušās klusuma puisis attrauc. Šāda atbilde, šķiet, viņu apmierina.
- Vai pasaukt ārstu? – Viņa jautā, pieceldamās no sava krēsla un apsēzdamās uz gultas malas. Alekss joprojām jūtas kā iesprostots svešā ķermenī, katra kustība prasa milzīgu enerģijas patēriņu. Neskatoties uz to, puisis piespiež sevi pietrausties sēdus. Daniela, manījusi viņa mēģinājumus, piepalīdz.
- Tev nevajadzētu daudz kustēties. – Meitene satraukti nomurmina, gluži kā gādīga māte piekārtodama segas malas.
- Piedod, aizmirsu, ka tu esi ārsts. – Alekss sarkastiski attrauc, liekot Danielas lūpu kaktiņiem tikko manāmi pacelties. – Paldies, ka nomierināji mani. Es jau nodomāju, ka Alekss ir zaudējis savu sarkasmu.
Kāda nots meitenes balsī rada neomulību.
- Es zinu, ka spējas ir zudušas. – Pēc brīža puisis nosaka, rudmatei skumji noraugoties viņā. Nojausma saka priekšā, ka šis nav iemesls viņas dīvainajai uzvedībai.
- Vai tu jūties...savādāk? – Atskan kluss jautājums, Danielai skatoties Aleksam tieši acīs. Puisis dara tāpat.

- Es tikko atmodos no komas. Šaubos, ka tagad būtu īstais brīdis jautāt. – Puisis izdveš, balsij aizsmokot. Ir nepieciešams vairākas reizes noklepoties, lai tā atgrieztos.
Danielas skatiens aizslīd līdz pulkstenim, kurš ir pielikts pie sienas. Agrs, agrs rīts. Ko viņa vispār darīja nomodā?
- Man uz kādu brītiņu būs jāaiziet. – Viņa nosaka, uzsmaidīdama tik nekaunīgi mākslotu smaidu, ka Aleksu tūliņ pārņem nemiers. Kaut kas tai rudmatei ir aiz ādas.
- Es nekad nenoticēšu, ka tik sentimentālā būtne kā tu, pametīs tikko no komas atmodušos cilvēku. –
Daniela, šķiet, pat nemana, ka tiek nosaukta par "sentimentālu būtni" un turpina vērties viņā. Acīs vīd apņēmība. Apņēmība pateikt/izdarīt ko? Tas paliek noslēpums.
- Piedod, bet tas ir steidzami. – Viņa nosaka, piesliedamās kājās. Meitene jau sper soli durvju virzienā, kad Alekss teju neapzināti saķer rudmati aiz rokas.
- Tu taču neiekulies nepatikšanās? – Puisis jautā, lūkodamies viņai tieši acīs. Daniela apmulst vien mazliet, pirms pilnīgā pārliecībā attrauc. – Nesatraucies.
Viņš vēl brīdi svārstās, pirms atlaist meitenes roku. Pakrūtē dzirksteļo savādas satraukuma dzirkstis, taču puisim nākas to norakstīt uz to mazsvarīgo faktu, ka viņš ir tikko atmodies no komas.
- Viss būs labi. – Daniela vēlreiz nosaka, manīdama nedrošību Aleksa acīs. Kā apstiprinot to, meitene izmanto paša puiša agrāk pielietoto metodi un maigi noskūpsta viņu. Sirdspuksti acumirklī paātrinās, liekot rudmatei atraisīties. Aparātam un Aleksam tiek pa uzjautrinātam smaidam. – Izvirtulis.
Pēc tā viņa iziet no telpas, uz atvadām vēl uzsmaidot cauri stiklam durvīs.