IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

39

- Mēs esam klāt! – Pauls nokliedzas, iesoļojot viesistabā. Vienīgais istabā esošais cilvēks – Rinalds, pietraušas sēdus un viegli uzsmaida Danielai. – Laipni lūgta karantīnā.

- Nerunā muļkības, neviens netur jūs šeit ar varu. Tas ir jūsu pašu dēļ. – Pauls nosaka, sasveicinādamies ar no virtuves dzīlēm atnākušajiem cilvēkiem – Dāvidu un Elvīru. Pāris ir ģērbies darba drēbēs, kas liek domāt, ka arī viņi tika izrauti no darba. Danielas skatiens apstājas pie somas Dāvida rokās ar sarkanu krustu uz tās. Ir pilnīgi skaidrs, ka tur ir viss, kas būs nepieciešams ārstēšanai. Somas lielie izmēri liek meitenei neomulīgi novērsties. Šobrīd viņa nejūt slimības postošo ietekmi. Jā, viņa izjūt vieglu drudzi un galvassāpes, tomēr šie simptomi nav tik spēcīgi, lai viņa sāktu satraukties.

- Rinald, Daniela, jūs varat pasaukt pārējos? Dvīnes ir Rinalda istabā, Alekss un Anna – Aleksa istabā. – Pauls nosaka, pievērsdams skatienu viņiem abiem.

- Ko gan neizdarīsi par 100 eiro? – Rinalds jautā, slinki pietrausdamies kājās un norādīdams, lai Daniela seko.

Lai cik dīvaini tas nebūtu, meitene nekad nav bijusi otrajā stāvā. Viņa ir simtiem reižu redzējusi pārējos tur ejam, tomēr pati nekad nepievienojās.

- Aleksa istaba ir pa vidu, bet nekādā gadījumā neej iekšā. – Rinalds nosaka, pats piesoļodams pie pirmajām durvīm pa kreisi. Uz tām ir uzlīmēti visdažādākie plakāti un posteri ar slavenām grupām. Tiem pa virsu ir redzams liels uzraksts " If the music is too loud – you're too old". Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka tā ir Rinalda paša istaba.

- Kāpēc es nevaru iet iekšā? – Daniela nesaprotoši jautā.

- Alekss ir milzīgs savas teritorijas sargātājs. Ja tu tur ieiesi, nav fakts, ka tu atgriezīsies. – Rinalds pārspīlēti teatrāli bilst un iesoļo savā istabā.

Īsajā sekundē, kad durvis ir vaļā, meitene spēj saskatīt tipisku pusaudža istabu. Visur, kur vien sniedzas skatiens, mētājas drēbes, grāmatas un trauki. Divvietīgajā gultā, kura ir pārklāta ar Nirvana segu, sēž dvīnes un smejas par kaut ko viņu rokās. Daniela nepaspēj saskatīt par ko tieši, jo durvis aizveras, un atstāj viņu stāvam mazā koridoriņa vidū.

Meitene pagriežas un nopēta atlikušās durvis. Galējām durvīm ir uzlīmēti bārbiju plakāti un uzlīmes. Pastāv aptuveni 0,01% procenta iespējamība, ka tā ir ieeja Aleksa istabā. To nopratusi, Daniela pagriežas pret durvīm vidū, tām, uz kurām bija norādījis Rinalds.

Nekas. Tās ir pilnīgi tukšas. Nekādu zīmējumu, plakātu, žurnālu izgriezumu vai citātu. Rodas iespaids, ka aiz tām vispār neviens nedzīvo.

Daniela nervozi mīņājas uz vietas, nespēdama saņemties, lai pieklauvētu vai pateiktu kaut vārdu. Meitenei ir jāatvainojas, tas ir skaidrāk par skaidru, bet kā lai atvainojas cilvēkam, kurš tīri fiziski nespēj būt saprotošs vai vismaz pieklājīgs? Lai cik ļoti viņa nevēlētos to atzīt, Alekss viņu biedē.

Trīs īsi, klusi klauvējieni. Tas ir vienīgais, ko viņa spēj no sevis dabūt. Tikko Daniela to izdara, viņas prāts sāk drudžaini apdomāt atkāpšanās ceļus. Sirds, šķiet, pukst krietni skaļāk par tiem vājajiem klauvējieniem, kurus viņa izpildīja. Ja viņa tagad ieskrietu pie Rinalda, vai to varētu uzskatīt par bēgšanu?

Negaidīti durvis atveras un Daniela sastopas aci pret aci ar Aleksu. Sekundes simtdaļu viņa sejā ir lasāms pārsteigums, bet to acumirklī nomaina ierastā vienaldzība. Pelēkās acis garlaikoti nopēta meiteni. Danielas nāsīs iecērtas spēcīga cigarešu un kafijas smarža. – Tu esi kļūdījusies ne tikai ar durvīm, bet arī ar mājām.

- Varbūt pietiks tēlot ledus blāķi? – Meitene izdveš, pēkšņi sajuzdama kā bailes zūd un to vietā stājas spītība. Daniela nekad nav ļāvusi sevi aizskart un netaisās pieļaut to arī turpmāk. – Es atzīstu to, ka man nebija taisnība. Es biju pārbijusies, es gandrīz nomiru. Visi pierādījumi bija pret tevi un tajā brīdī es nespēju domāt pilnā mērā. Piedod, es tiešām nožēloju, ka nosaucu tevi tik skaļā vārdā.

Alekss sakrusto rokas uz krūtīm un izsmejīgi paceļ lūpu kaktiņu. – Ja tu nespēj domāt, tad nerunā. Vienkāršs likums.

Daniela iešķībi pasmaida. - Tad redz kāpēc tu esi tik nerunīgs, Aleks.

Alekss atspiežas pret durvju aplodu, tādējādi noslēpjot istabu aiz sevis. Danielu pēkšņi pārņem atskārsme, ka viņa ne reizi nebija ieskatījusies tajā, viņa pat neiedomājās par to. Visa uzmanība bija vērsta Aleksam.

- Neslikts joks, DANA. – Viņš izdveš.

Puisis īpaši akcentē meitenes vārda saīsināto formu. Viņš to dara speciāli, lieliski zinādams, ka viņa izmanto šo vārdu tikai sapņos. – Neaizmirsti arī to reizi, kad tu man iesiti pļauku. Tu apvainoji mani slepkavībā divas reizes, tajā laikā, kad pati neesi diez ko balta un pūkaina. Vai tev nešķiet, ka tas ir kaut kā nepareizi?

Daniela novēršas. Aleksa vārdi ir precīzi kā bulta. Tie šauj tieši sirdī, skaidri apzinoties mērķi. Puisis spēj atrast meitenes vājos punktus un tos veiksmīgi izmantot.

- Domāju gan, tāpēc arī atvainojos. Nekad iepriekš neesmu izjutusi nāves briesmas sapnī un, kā izrādās, tas nav diez ko patīkami. Tev ir jāsaprot mani. Tu taču arī esi baidījies no sapņos redzētā, vai ne? -Meitene jautā, un tūliņ saprot savu kļūdu. Alekss jau bija sniedzis atbildi uz šo jautājumu. Toreiz, savā dzimšanas dienā, viņš atzinās, ka zemapziņas sapnī redzēja Danielu un tas viņu nobiedēja. Protams, viņš bija iedzēris, tomēr diez vai viņš šo faktu izdomāja.

Alekss neizdveš ne vārda, vien turpina vērties meitenē ar neko neizsakošu izteiksmi.

- Es atvainojos, labi? – Daniela aizkaitināti izdveš. – Beidz būt tik iedomīgs un vienkārši pieņem manu atvainošanos, idiot!

Alekss pārsteigti paceļ vienu uzaci. – Tu esi neatkārtojama...

Pirms Daniela paspēj saprast šos vārdus nepareizi, puisis steidzīgi piebilst. – Savā atvainošanās manierē.

Pēc šiem vārdiem puisis šķietami atslābst. Daniela to uztver kā pozitīvu zīmi. Ja viņš vēl nav piedevis, tad vismaz ir tam pietuvojies.

- Parasti es tā neatvainojos. Vienkārši katram cilvēkam ir sava pieeja. – Viņa izdveš, iešķībi pasmaidot. Alekss atbild ar klusumu. Viņa acis ir piekaltas Danielai, tomēr lūpas nebilst ne vārda.

- DANIELA! – Atskan kliedziens no pirmā stāva. – Everts atbrauca, vēlas ar tevi parunāt.

Alekss jau atkal saspringst, it kā cita cilvēka balss viņu atsauktu realitātē. Puisis atkāpjas no durvju aplodas un stabili nostājas uz kājām. – Ej, kamēr tevi nav apcietinājuši par pretošanos policijai.

Pēc šiem vārdiem viņš pagriežas un aizcērt aiz sevis durvis. Daniela pārsteigti samirkšķina acis, vērdamās durvju koka virsmā.

- Tu pateici? – Rinalds jautā, viņa galvai parādīdamies durvju ailā. Daniela jautājoši sarauc pieri, nespēdama izprast jautājumu. Galvā valda putra. Pie tam vēl piedegusi putra.

- Par to, ka jāiet lejā. Pateici? – Puisis atkārto, nopētīdams meiteni ar noraizējušos skatienu.

- Nē. – Meitene izdveš, un metas lejā pa kāpnēm. Viņai nopakaļ vēl atskan Rinalda jautājums. – Tu visu šo laiku blenzi durvīs?