IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

84

Alekss miegaini berž acis, vienlaicīgi kāpjot lejā pa kāpnēm. Mājā, kā jau vienmēr, ir silts, ļaujot puisim neiespringt par pidžambikšu apmaiņu pret ko siltāku. Tas gan nenozīmē, ka viņš spēj būt tikpat mierīgs visos dzīves aspektos.

Šī bija kārtējā bezmiega nakts. Viņš jau sāk pie tā pierast. Laikam jau kaut kur dziļi iekšpusē viņam tomēr ir sirdsapziņa, jo puisis jūt to viegli iesmilkstamies, domājot par kārtējo upuri. Labi, ka šī balstiņa ir ignorējama.

Šoreiz bezmiega iemesls gan bija cits – Dana. Sasodīts, cik reizes viņam vēl nāksies atcerēties šo vārdu, vienlaicīgi neatminoties asaras viņas acīs? Tas ir tieši tik neciešami, cik izklausās. Puisis vienmēr ir zinājis, ka cilvēki kļūst vāji, kad iemīlas, un tieši tas tik ļoti kaitina. Daniela padara viņu par vārguli, bet viņš pats nav spējīgs to pārtraukt. Pat tagad, kad meitene beidzot uzzināja ilgi glabāto noslēpumu, un viņam izdevās tikt no viņas vaļā, morfejs nespēj izmest šo rudmati no galvas. Kaitinoši, ja neteikt vairāk.

It kā ar to nepietiktu, jau brīdī, kad roka pasniedzas, lai pagrūstu virtuves durvis, šis vārds atkal sasniedz apziņu.

- Marta, es tev jau simto reizi saku, tev ir jāmēģina ar viņu runāt. – Tēva nosaka. Puisis viegli sarauc pieri, rokai paliekot sastingušai virs roktura. – Daniela ir morfejs, viņai ir nepieciešami citi morfeji.

Roka nokrīt gar sāniem, nu jau viņam vienkārši klausoties sarunā. Par ko iet runa?

- Es jau ar viņu runāju. – Marta izdveš, smagi nopūšoties. Pat Alekss, cilvēks, kuram ir vienaldzīga citu pašsajūta, nespēj neievērot gurdumu viņas vārdos. – Nezinu, kas tur notika starp viņu un tavu dēlu, bet tas ir pilnīgi atmetis viņas vēlmi šeit atrasties. Viņa ietiepīgi vēlas atgriezties mājās un savā iepriekšējā dzīvē, kad neviens no morfejiem viņai nebija zināms.

Alekss sakož zobus , tik tikko manāmi nošūpojot galvu. Idiote.

- Mēs abi zinām, ka tas kas bija, vairs nekad nebūs. – Pauls nomurmina. – Viņa jau ir informēta par morfeju eksistenci un tas visu maina. Viņa nekad nespēs dzīvot tālāk, zinot, ka nav vienīgā. Nav nekā šausmīgāka par vientuļu morfeju.

Brīdi valda klusums, Martai neatrodot vārdus, ko atbildēt.

- Es zinu, Paul, es zinu.

Tonis, kādā sieviete runā, liek domāt, ka visi šīs mājas morfeji taisās uz nāvi.

- Es visu dzīvi mācos izprast cilvēku, sevi un citus, bet morfeji... – Tēvs izdveš, balsij iegūstot domīgu noskaņu. – Morfeji ir kas vairāk, viņu emocijas, viņu smadzenes ir būvētas savādāk.

Alekss knapi valdās, lai nenobolītu acis. Brīžiem paša tēvs ir īstens drāmas karalis, kuram patīk pataisīt nieku par vietējā mēroga katastrofu.

- Patstāvīgie sapņi, patstāvīgais nogurums atspēlējas, viņu nervu sistēma ir vājāka nekā tev un man. Ir grūti paredzēt kā viņi reaģēs uz dažādām situācijām. – Pauls skaidro, viņa balsij esot vienīgajam skaņas avotam. – Dzīve tajā pašā laikā prasa no viņiem spēku un izturību. Tas rada slodzi, kuru ne kurš katrs spēj izturēt. Katrs no viņiem meklē savu izeju. Daži, kā Alekss, vienkārši iemācās nejust, ignorēt visu to, kas padara viņu par cilvēku. Daži, kā Rinalds, izmanto smieklus, humoru, jeb cilvēku dabisko aizsarglīdzekli. Daniela vēl ir meklējumos, viņa ir parādījusi savu raksturu, viņa izmanto to kā aizsargu, cenšoties parādīt sevi kā kareivi, kā nepiekāpīgu personu, bet mēs abi zinām, ka viņas īstenā būtība ir emocionālāka par Rinalda, Aleksa vai dvīņu. Viņa ir izaugusi viena, viņa nesa šo nastu viena. Tagad mums ir jādara viss, lai viņai palīdzētu. Tev ir vēlreiz jāparunā ar viņu, jāmēģina pierunāt.

Tagad Alekss varētu notēlot kā noslauka neredzamu asaru. Tēvs ir un paliek tēvs, viņš uzskata, ka nav nekā svarīgāka par emocijām un jūtām.

Taču kaut kas viņa vārdos aizķer Aleksu. Daniela visu dzīvi bija viena. Arī Alekss savā veidā tāds bija, viņš nekad nerunāja par savu morfejisko dzīvi, neviens nezināja par visiem no viņa rokas mirušajiem cilvēkiem, bet viņš tomēr vienmēr zināja, ka nav vienīgā dabas/eksperimenta kļūda šajā pasaulē.

Ja viņa tagad aizies...

Pat Aleksam ir skaidrs, ka ne ar ko labu tas nebeigsies.