IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

93

Daniela pat īsti neaptver kā pamostas. Sāpes saglabājas tādas pašas, tās sāpīgi pulsē krūtīs, līdz viņa sajūt kā kājas pieraujas krūtīm, kā vējš beidz purināt matus un slapjā sega līp klāt pie mitrajiem vaigiem. Meitene sažmiedz plakstiņus un saraujas mazā, mazā bumbiņā, cenšoties izzust. Viņa vairs pati nesaprot kāpēc raud. Varbūt tāpēc, ka vienīgais cilvēks, kuru viņa uzskatīja par piemēru, vienīgais, kuru viņa uzlūkoja kā labu cilvēku, tādu, kuram būtu jālīdzinās mums visiem, izrādījās pēdējais kroplis? Vien tagad viņa apjauš cik naiva bija. Daniela ieraudzīja Evertu, ieraudzīja viņa gaišumu, teju eņģelisko tēlu un acumirklī noticēja. Muļķe! Ticība Aleksam izveidojās tieši pretēji – viņš nekad neizlikās par to, kas nav. Viņš jau pirmajā tikšanās reizē parādīja savu neciešamo raksturu, parādīja, cik ass, augstprātīgs, tumšs spēj būt. Alekss uzreiz iemantoja viņas uzticību, jo meitene lieliski zināja, kas viņš ir. Puisis to neslēpa. Everts gan. Viņš izlikās par to, kas nav, slēpās aiz labā detektīva maskas. Draņķa gabals!

Daniela beidzot piespiež sevi atvērt acis. Nakts. Tumša, klusa nakts. Pašas šņuksti skan nepieklājīgi skaļi. Meitene piesvempjas kājās, taču uzreiz iekrampējas naktsskapīša malā. Ķermenis dreb no enerģijas trūkuma, ir grūti pat uz vietas nostāvēt, ceļi ļogās. Pašas šņuksti kļūst skaļāki, viņa vienkārši ir nogurusi, pašas bezspēcība rada dusmas, gribas iekliegties, kādam iesist, nolādēt visu pasauli, izdarīt kaut ko.

"Vai tu taisies te visu mūžību stāvēt? Beidz žēlot sevi un ej pie Aleksa, slinkā pakaļa!" Daniela pati sev norāj. Tas nostrādā, meitene ievelk dziļu, raustītu elpu un atver istabas durvis. Soļi ir nestabili, brīžiem nākas pieķerties kādam priekšmetam, lai saglabātu līdzsvaru. Pa trepēm viņa uzkāpj teju rāpus. Plaukstas reizi no reizes paglābj viņu no atsišanās pret kārtējo pakāpienu. Viņa pat nesaprot – gar acīm metas melns vai pie vainas ir nakts? Vaigi karst no asarām, pāris no tām uzpil uz trepēm un uz pašas rokām.

Daniela beidzot nonāk līdz Aleksa istabas durvīm un bez klauvēšanās ieiet. Skatiens ir milgains asaru dēļ, tomēr viņa spēj izšķirt, ka puisis joprojām guļ. Pāris alkoholiķa cienīgi soļi un viņa jau ir klāt. Meitene cenšas sapurināt guļošo morfeju, taču mēģinājumi izrādās nožēlojami vāri – it kā muša censtos izsist stiklu. Alekss nereaģē.

- Aleks... – Viņa klusi nočukst un saņem pirkstus dūrēs. Puisis saņēm vairākus sitienus pa kailo vēderu. Tas gan pievērš viņa uzmanību, piere saraucas, vairākas sekundes puisis nekustas, līdz beidzot atver acis. Skatienā pavīd viegls pārmetums. – Daniela, es knapi paspēju tavam tēvam likt aizm...

Viņš apraujas, ieraudzījis kādā stāvoklī ir meitene. Puisis pietraušas kājās, tikko manāmi pastreipuļojot uz priekšu. Tas viņš satver Danielu, liekot viņai nostāties sev pretī. Aukstie pirksti satver viņas seju, piespiežot palūkoties acīs. Ir pārāk tumšs, lai meitene tur varētu diži daudz ko saskatīt, bet pats galvenais ir skaidrs – viņš ir satraucies un gaida paskaidrojumu.

- Kas notika?

Viņa paver muti, taču nespēj izdabūt ne vārda. Kaklā atkal uzrodas milzīgs kamols, kurš traucē pat elpot, nepieminot runāšanu. Asaru straume atjaunojas, liekot Danielai nolaist skatienu. Kā viņa to visu ienīst, kā viņa ienīst raudāšanu, kā viņa ienīst vājumu! Kāpēc viņa nevar būt kā Alekss – vienmēr racionāla, bezemocionāla?

- Skaties man acīs! – Alekss nošņāc. Balsī ieskanas nepacietība. Daniela piespiež sevi ieskatīties tumšajās acīs. – Beidz laist ņuņņas un runā!

Šāda attieksme tik ļoti izbrīna Danielu, ka asaras mitējas un viņa sastingst, vērojot Aleksu. Paiet labs brīdis, līdz viņai izdodas vispār izdabūt kaut vārdu pār lūpām, tomēr tad, kad tas notiek, kļūst krietni vieglāk. Meitene pēkšņi attopas atstāstām visu notiekošo vissmalkākajās detaļās. Vienīgais, ko viņa nepiemin, ir Ramonas vārdi par Danielas māti un Aleksa tēvu. Dīvainā kārtā viņa nevēlas, lai kāds cits to zinātu.