IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

9

- Ja kaut pilīte tavas kafijas trāpīs salonā, es tevi norakšu. – Alekss bezemocionāli paziņo, atvērdams šikas mašīnas durvis. Daniela nopēta to ar neslēptu apbrīnu. Melns BMW, pavisam jauns un, spriežot pēc izskata, sasodīti dārgs. Kur gan puisis rāva tik daudz naudas? Viņam nevarētu būt vairāk par 20 gadiem.

Manījusi Aleksa nepacietīgo skatienu, Daniela mitējas pētīt mašīnu un iekāpj salonā, kurš spēcīgi smaržo pēc cigaretēm. Parasti viņai riebjas cigarešu smarža, tomēr šoreiz ir savādāk. Šķiet, šī smarža ir neatņemama šīs mašīnas sastāvdaļa. Tāpat kā Alekss, kurš iekāpj vadītāja vietā un piesprādzējas. Ādas sēdeklis ideāli pielāgojas viņa augumam. Meitene ar savādu interesi vēro kā puisis iedarbina mašīnu, kā viņa kalsnie pirksti apvijas ap stūri un kā auto pamet stāvvietu.

Salonā valdā klusums. Daniela nervozi vēro ēkas aiz loga un kodī lūpu. Ir vien 8 no rīta, bet jau tagad ir skaidrs, ka šī diena nebūs no vieglajām. Viņa bija solījusi sev, ka nebrauks pie Paula, un pāris minūtes vēlāk iekāpa mašīnā, kas ved tieši tur. Nav jau tā, ka bija dota izvēle...

Novērsusies no pasta mājas, kurai viņi brauca garām, Daniela uzlūko Aleksu. Viņa ķermenis ir atslābis, labā roka griež stūri, otrā ir kafijas krūze. Aukstais skatiens slinki vēro ceļu.

- Tātad... Ir vēl tādi kā mēs? – Viņa jautā. Pauls jau bija teicis, ka viņa nav vienīgā, tomēr meitene izjūt dīvainu vajadzību dzirdēt to vēlreiz. It kā tikai tas spētu visu padarīt reālu.

- Jā. – Alekss pēc neilga klusuma brīža izdveš. – Mēs abi, tad vēl dvīnes Arta un Linda, mans stulbais brālis Rinalds un māsa Anna.

- Kopā seši. - Daniela izdveš, apdomādama jaunumus. Visu dzīvi viņa bija uzskatījusi, ka ir vienīgā. Viņa nemaz neiedomājās, ka varētu būt savādāk.

- Matemātika ir tava stiprā puse, ko ? – Alekss sarkastiski jautā, uzspiezdams gāzes pedāli.

- Kāpēc tikai mēs? Kāpēc šīs spējas nav nevienam citam?

- Tu to visu uzzināsi, ja aizvērsies un pagaidīsi līdz aizbrauksim līdz mājai. – Puisis neiecietīgi skaidro. Mašīna strauji pagriežas pa labi. Daniela kārtējo reizi nobrīnās cik ļoti Alekss atšķiras no tā cilvēka, kurš bija sapnī. Rodas iespaids, ka tagadējāis Alekss ir pilnīgi cits cilvēks. Viņus abus vieno vien cigarešu smarža.

- Tev gadījumā nav dvīņu brālis? – Meitene aizkaitināti jautā. – Izskatā tāds pats, tikai krietni laipnāks un jautrāks.

- Piedod, esmu ekskluzīvs. Man nav līdzinieku. – Alekss nosaka, nelikdamies ne zinis par to, ka Daniela mēģināja viņu aizskart.

Brīdi vērojusi Aleksu, meitene smagi nopūšas un atslīgst dziļāk sēdeklī. – Kāda velna pēc tu vispār pastāstīji savam tēvam par mani?

Puisis brīdi klusē, it kā nebūtu dzirdējis jautājumu, tad iedzer mazu malku kafijas un beidzot sniedz atbildi. – Man jau kopš bērnības mācīja, ka melot ir slikti. Es taču nevarēju melot miesīgajam tēvam, vai ne?-

Aleksa balss tonis ir izsmejīgs, kas uzreiz ļauj saprast, ka melo viņš krietni biežāk, nekā saka taisnību. Viņam patīk pats fakts, ka ir iegāzis Danielu.

- Un tu neiedomājies, ka es to negribu? Neiedomājies, ka man ir pašai sava privātā dzīve? Neiedomājies, ka es negribu jaukt savu ģimeni un draugus ar to sapņu padarīšanu? - Meitene nikni jautā, veltīdama Aleksam naida pilnu skatienu. Viņš ir vienīgais, kuru Daniela var vainot notiekošajā un viņa negrib laist garām iespēju uz kādu pabļaut, pat ja tas "kāds" ir visai biedējošs.

- Privātā dzīve? Tu tikko pajokoji? - Alekss izsmejīgā tonī jautā. Šķiet, Daniela pateica lielāko muļķību, kādu viņš ir dzirdējis. – Kāda privātā dzīve var būt, kad tu esi morfejs? Cilvēka sapnis atspoguļo to, kas darās viņa zemapziņā. Sapnis parāda cilvēka patieso būtību. Sliktā ziņa ir tāda, ka mēs visi esam baigie maitas. Tu vari iepazīties ar kādu sasodīti foršu čali, tu vari iemīlēties līdz ausīm, bet tikko tu spersi soli viņa sapnī, tavas domas mainīsies. Un, tici man, tu to izdarīsi. Tu gribēsi uzzināt, kas darās tajā piemīlīgajā galvā. Tu ieiesi sapnī, cerot ieraudzīt tajā sevi, skaistu saulrietu un jūru, un tā vietā ieraudzīsi savu čali, kurš sapnī tevi krāpj ar prostitūtu kādā tualetē. Tu sapratīsi, ka tas ir vien sapnis, tomēr nespēsi satikties ar viņu. Un tā tas ir ar visiem. Visiem cilvēkiem ir tumšā puse. Tā tas vienkārši ir. –

Daniela mēmi veras puisī. Pirmo reizi sarunas laikā viņš ir nopietns. Sarkasms ir zudis. Viņš nešķiet skumjš vai apbēdināts. Tieši otrādi, rodas iespaids, ka viņam ir pilnīgi vienalga. Tie ir vien parasti fakti. Debesis ir zilas, zāle ir zaļa, mēs nekad nespēsim atrast sev otro pusīti, jo viņu galvas ir nozieguma vieta.

- Vai tu esi to piedzīvojis? Vai kāds tevi pievīla sapnī? – Meitene jautā, aizmirsdama, ka tas ir tas pats cilvēks, kurš pāris minūtes atpakaļ izteica draudus.

Alekss jau atkal ietur pauzi pirms abildes. – Jā. Bija tāda lieta. Es tai maitai dāvāju visu – es viņu uzturēju, es viņu mīlēju, bet viņa sapņoja par kādu citu.

Daniela klusē, cerēdama, ka puisis pats turpinās stāstījumu. Šoreiz viņa ierauga Aleksi no cita skata punkta. Šķiet, viņš jau atkal atgūst to veidolu, kuru viņa atceras no sapņiem.

Mašīna apstājas. Alekss izslēdz motoru, domīgi vērdamies uz atslēgām.

- Kā viņu sauca? – Meitene jautā, saprazdama, ka viņš pats nezina, ko teikt.

Alekss paverās uz viņu ar savām aukstajām acīm. – Sisī.

Daniela samirkšķina acis un nesaprotoši atkārto. – Sisī?

- Mans kāmis. Sisī. Viņa sapņoja par to, ka viņas saimnieks ir mans brālis, nevis es. Nepateicīgā maita. – Alekss izdveš, uzburdams uz lūpām smīniņu. Tas bija vien joks. Daniela nobola acis. Vai viņa tiešām noticēja, ka puisis spēj runāt nopietni? Meitene mēmi vēro, kā viņš izkāpj no mašīnas. Viņai būtu jāseko, taču ķermenis visiem spēkiem pretojas. Tas nevēlas tuvoties mājai.

Ievilkusi dziļu elpu, Daniela piespiež sevi izkāpt no ērtās mašīnas.