IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

74

Kad Daniela iesoļo istabā, Alekss jau ir pametis savu vietu uz dīvāna un ir atgriezies pie "pārbaudītas vērtības"- palodzes. Puiša skatiens novēršas no tumšā skata aiz loga un apstājas pie meitenes. Visas pūles tiek veltītas, lai neļautu viņam nojaust par sarunu ar tēvu. Tas nozīmē vien to, ka viņai ir jāiejūtas aktrises lomā un jānotēlo, ka viss ir labi. Vieglāk pateikt, nekā izdarīt, bet, spriežot pēc tā, ka Alekss atkal paveras ārā pa logu, tas nostrādāja.

- Daniela, kur tu biji? Mēs jau sākām apspriest dažādas teorijas. – Rinalds iesaucas, pievēršot sev meitenes skatienu. Viņai vajag pāris sekundes, lai vispār apjēgtu, ko viņš pateica, tomēr, kad tas notiek, Daniela apsēžas savā vietā uz dīvāna un piespiež sevi pasmaidīt. – Un ko jūs nospriedāt?

Everta skatiens uzkavējas pie meitenes sejas krietni ilgāk, nekā to paredz etiķetes normas. Daniela jau nobīstas, ka viņš būs ievērojis viņas šausmīgo garastāvokli, bet vīrietis novēršas.

- Vēl neesam nosprieduši. Kā tu domā, cik daudzus cilvēkus var ietekmēt vienas nakts laikā? – Rinalds jautā, izskatīdamies nopietni noskaņots noskaidrot patiesību. Lieki teikt, ka Danielai šī informācija ir vienaldzīga.

- Piedod, nekad neesmu veikusi šāda veida eksperimentus.

Rinalds izskatās vīlies. Vai viņš tik tiešām gaidīja, ka meitene būs ietekmējusi pusi Latviju?

- Es domāju, ka tas ir atkarīgs no spēju līmeņa. – Arta iesaistas sarunā. Daniela tajā laikā satraukti norij siekalas. Pēkšņi viņai gribas pazust. Jau atkal. Šī saruna liek just vieglu paniku, tā savādi biedē. Biedē nevis sarunas tēma, bet gan citu cilvēku balsis. – Es parasti sāku sajust vājumu pie piektā cilvēka.

Rinalds piekrītoši pamāj. Viņa sejā parādās azartisks smaids. – Iedomājaties, cik daudzus spētu ietekmēt Daniela un Alekss? Viņi varētu visu pilsētu sev pakļaut!

- Varbūt pabeigsiet šo sarunu rīt? – Pēkšņi ierunājas Everts, pievēršot sev pārējo pārsteigtos skatienus. – Ir jau vēls, bet es apsolīju Paulam, ka neļaušu jums šeit aizsēdēties līdz naktij.

Daniela nespēj atsaukt atmiņā, ka Aleksa tēvs būtu runājis ar Evertu, taču nebilst ne vārda. Rinalds uzmet vīrietim lūdzošu skatienu. – Tu smejies? Kāds gulēt? Mums te nopietnas zinātniskas tēmas iet vaļā!

Everts paliek pie sava un galu galā arī pārējie padodas, par ko Daniela ir neizmērojami pateicīga. Atrasties šajā telpā ar katru sekundi kļuva aizvien nepanesamāk. Meitene ieslīd atpakaļ istabā pirmā. Alekss nolūkojas viņai nopakaļ, taču neseko. Šoreiz viņu tas apmierina. Aleksam nedrīkst redzēt viņu salūztam. Puisis nekad to nedarītu, viņš ir stiprākais cilvēks, kuru viņa pazīst. Varbūt pie vainas ir Aleksa mūžīgā vienaldzība un biezā āda. Liekas, viņu nav iespējams apbēdināt vai aizskart. Puisis visu laiž gar ausīm. Kaut viņa pati tā spētu...

Daniela iekrīt gultā un saritinās mazā kamoliņā, pat neapgrūtinādama sevi ar segas uzklāšanu. Galvā pulsē trulas sāpes. Šoreiz zāles nelīdzēs. Pie vainas ir viss tas mēsls, kas notiek ar viņas dzīvi. Atlika meitenei atklāt vecākiem, kas viņa ir, atlika atbraukt šurp, kad viss strauji sāka jukt un brukt. Slimība, nolaupīšana, vecāku šķiršanās, bezgala ietiepīgs tēvs un pilnīgi neizprotams puisis. Pilna māja ar morfejiem, kuri ir raduši pie šīs dzīves. Viņi ir raduši runāt par to, bet ne Daniela. Meitene joprojām spēcīgi izjūt kādreizējo instinktu – slēpties, melot. Bļāviens, viņa nogalināja cilvēku! Nogalināja Elvi. Jā, viņš bija kretīns, lielākais maitas gabals, kādu Daniela jebkad ir sastapusi, tomēr tas nemaina to, ka puisis ir miris. Miris viņas dēļ. Vai viņa tik stipri atšķiras no tā morfeja, kurš nogalināja tos uzņēmējus? Kā gan viņa var meklēt slepkavu, ja pati ir tāda?