IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

17

Notiekošais atgādina bērnudārzu – visi izmisīgi krāso sienas, bļaujot klupina viens otru. Vairākas reizes Rinalds pat pavēlēja aizkariem aptīties ap visiem klātesošajiem, lai viņi veltītu uzmanību mēģinājumiem tikt brīvībā, ne telpas aizpildīšanai. Dvīnes savukārt darbojās kā komanda – viņas apvienoja savas pūles. Tajā laikā, kad viena visiem spēkiem mēģināja noturēt Rinaldu, otra krāsoja sienas. Šķiet, viņām bija pilnīgi vienalga, kura uzvar, it kā abas meitenes būtu viens vesels. Telpa aizpildījās gluži kā krāsojamā grāmata. Brīžiem tajā dominēja zaļā krāsa, tad dvīnes atkal izjaucu Rinalda gleznu un sāka iesaistīt dzeltenu krāsu (krāsotāja bija Linda, pretinieku kontrolētāja – Arta).

Vistrakāk gāja, kad Alekss nolēma iesaistīties spēlē. Viņš vienmēr darbojās pēc vienas shēmas – ļāva dvīnēm un jaunākajam brālim brīdi pacīnīties savā starpā, ar bezemocionālu skatienu vērojot šo haosu, tad vienā brīdī viņš iesaistījās spēlē sasaldējot visus spēlētājus, pavēlot nekustēties. Vien pāris sekunžu laikā visas sienas, visas mēbeles pārklājās melnas. Puisim šī ir vien muļķīga spēle – viņš nevēlas uzvarēt. Par to liecina kaut vai tas, ka morfejs nekad neaizkrāsoja istabu līdz galam, viena no gleznām vienmēr palika neskarta. Tad viņš atsvabināja kontroles grožus un Rinalds tūliņ atgriezās ar savu zāles zaļo krāsu.

Pati Daniela... viņa izjuta pārējo ietekmi, meitene juta, kā sapnis tiek mainīts, tomēr īpaši necentās to mainīt. Ja radās tāda nepieciešamība, Daniela vien pamuka malā no viltīgajiem aizkariem vai brūkošās grīdas. Īstenībā, spējas tika izmantotas tikai vienu reizi – lai uzburtu oranžu marķieri. Viņa apsēdās uz palodzes, tās pašas, kur parasti sēž Alekss, un zīmēja mazas zvaigznītes uz sienas. Dvīnes un Rinalds bija tik aizņemti, ka nepievērsa tam ne mazāko uzmanību, bet Alekss pāris reizes pavērās zīmētājas virzienā ar nelasāmu izteiksmi.

Lai cik dīvaini tas neskanētu, Daniela baidījās kaut ko darīt. Alekss jau pierādīja, ka uzticēšanās ir bīstama. Puisis šantažē Danielu ar viņas noslēpumu. Skaidra lieta, ka pārējie nav tādi paši, bet meitene nespēj beigt sev atkārtot – viņi ir pazīstami vienu dienu. Tas nav nekas. Ar to nav pietiekami, lai tagad atklātu visas kārtis.

Alekss kārtējo reizi pavēl Rinaldam un dvīnēm nekustēties, kas tiek nekavējoties izdarīts. Spriežot pēc sejas izteiksmēm, mīlestību pret puisi tas nekādi nevairo. Daniela paliek uz savas palodzes. Nav īsti skaidrs kādēļ, bet meitene nekad netiek sasaldēta. Acīmredzot viņš ir atkodis taktiku un saprot, ka bez vajadzības Daniela neizkustēsies ne no vietas.

Šoreiz Alekss pat nepieskaras kādam priekšmetam. Saltās acis uzlūko visus sastingušos.

- Man apnika jūsu sabiedrība. Mostieties. – Puisis pavēl, liekot skaņai atbalsoties no sienām. Daniela pārsteigti vēro, kā tēli izzūd, it kā būtu veidoti no smiltīm.

Istabā iestājas klusums. Meitene nogaidoši vēro Aleksu, cerot saņemt jebkādus paskaidrojumus viņa rīcībai, tomēr nešķiet, ka viņš uzskata to par nepieciešamu. Paliekot vienatnē ar viņu, meitene pēkšņi jūtas satraukta.

- Tu taču vari vairāk par to nožēlojamo sekundi, kad tu uztaisīji sīciņu marķieri. – Alekss izsmejīgi izdveš, sākdams lēni tuvoties viņas atrašanās vietai. Jo tuvāk, jo stiprāka kļūst nojausma, ka viņam padomā nav nekas labs.– Sapņa mērķis bija uzzināt, cik attīstītas ir tavas spējas. To ir visai grūti saprast, kad tu sēdi maliņā un zīmē zvaigznītes. Varbūt tu piemirsi, bet es redzēju, kā tu maini sapni. Ja tu gribētu, tu bez problēmām uzveiktu gan Rinaldu, gan dvīnes. Varbūt pat mani.

Ir skaidri redzams, ka Alekss negribīgi atzīst šo iespējamību. Daniela tajā laikā cenšas izprast notiekošo. Ko gan viņš cenšas panākt?

- Tu zini, kas notiek ar cilvēku, ja viņu traumēt sapnī? – Alekss turpina, apstādamies pāris metru attālumā. – Ja tu kādam iesit vai iedur, viņš pamostas ar sāpēm tajā ķermeņa daļā, it kā tur būtu kāds neredzams zilums. Kā tu domā, kas notiek, ja cilvēku nogalināt sapnī?

Daniela sakniebj lūpas. Vai tas būtu jauns iebiedēšanas paņēmiens?

- Cilvēks iekrīt komā. – Puisis pats sniedz atbildi uz savu jautājumu. – Šādam stāvoklim ir viens mīnuss – ne katrs var no tā tikt laukā.

- Tu esi spītīga, bet es – nepacietīgs. Tāpēc izmēģināsim ātrāko iespējamo metodi. – Alekss teju ziņkārīgi bilst. Brīdi Daniela tiek vērota ar domīgu skatienu, līdz ausis sasniedz krakšķis. Palodze zem viņas sāk plaisāt. Daniela tūdaļ nolec lejā un pastreipuļo tālāk no trakā morfeja un palodzes. Ņemot vērā kalsno miesasbūvi, var droši teikt, ka svars nav vainīgs pie tamlīdzīgām skaņām.

- Tu esi nojūdzies? – Meitene pārsteigti iesaucas. Viņa visiem spēkiem cenšas ticēt, ka tas ir vien joks, tomēr puiša skatiens skaidri pauž, ka viņš to visu domā nopietni. Ja iepriekš sapnis bija šķitis jautrs un savā veidā miermīlīgs (ja smacējošus aizkarus un nepārtrauktus kliedzienus var nosaukt par miermīlīgiem), tad tagad ķermeni strauji piepilda panika. Plaisas ātri pārvietojas uz grīdu. Tās pārklāj to gluži kā zirnekļu tīkls – visur, izņemot paša Aleksa atrašanās vietu. Atskan skaļš blīkšķis un viens gabals izkrīt. Zem tā... debesis. Viņi ir gaisā.

- Varbūt tikai mazliet. – Viņš izdveš, un grīda vēl stiprāk ieplaisā, aizvien vairāk jūkot ārā. Sejā vīd tāda apņēmība, ka Daniela ne mirkli nešaubās – viņš to izdarīs.

- 3. 2. – Alekss sāk skaitīt. Pirms meitene izdzird pēdējo atskaites ciparu, viņa sajūt grīdu zem sevis ieliecamies un...