IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

80

Doma apciemot Aleksu rodas vien tad, kad Daniela ieslīd pati savā sapnī. Viņa nebija plānojusi veidot kontrolēto sapni, tomēr pēkšņi izjūt asu nepieciešamību atgriezties puiša galvā – puiša sapnī. Tajos viņš vienmēr ir bijis atvērtāks un... ne tik sasprindzis, vai? Meitene gan ir spiesta atzīt, ka arī pati tāda ir. Sapņi ir cita pasaule. Pasaule, kuru viņi spēj mainīt pēc savas iegribas. Tajā nav par ko satraukties.

Liels ir pārsteigums, kad viņa attopas uz tik labi pazīstamās Rīgas ielas. Šī nav pirmā reize, kad Aleksa sapnis noved viņu tieši te. Tas būtu saprotams, ja šis būtu Aleksa kontrolētais sapnis, taču tā nav – te darbojas zemapziņa. Garām aizsoļo divas pusaudzes, kuras dzied "Circenīša Ziemassvētki".

- Spiego mani? – Aiz muguras atskan zema balss. Daniela apmetas otrādi un sastopas ar Aleksa domīgo skatienu. Viņa sejas izteiksme ir... citāda. Tajā mijas bēdas un kaut kas tumšs... kas līdzīgs dusmām, bet ne gluži. Mierina vien apjausma, ka šīs dusmas nav vērstas pret viņu.

- Nolēmu tevi apciemot. – Meitene nosaka, viegli pasmaidot. Alekss lēniem soļiem piesoļo tuvāk, vieglais nakts vējiņš sapurina viņa tumšos matus. Puiša dīvainais garastāvoklis rada satraukumu.

- Ja nemaldos, es jau trešo reizi atrodu tevi šajā vietā. – Daniela nosaka, norādot uz naksnīgo ielu. – Tava zemapziņa ir ieciklējusies?

Alekss neko neatbild, turpinādams viņā domīgi lūkoties. Puisis piesoļo vēl tuvāk, tā, ka viņi stāv pāris centimetru attālumā viens no otra. Viņa pirksti satver meitenes zodu un paceļ augstāk, lai viņa skatītos morfejam acīs. Liekas, Alekss kaut ko apdomā un meklē atbildi Danielas sejā.

- Es nemēdzu uzticēties, Daniela. – Viņš iesāk, balsij skanot teju brīdinoši, it kā, ja viņa pievils puisi, tas beigsies slikti. – Bet šoreiz es izdarīšu izņēmumu. Neliec man to nožēlot.

Daniela nenovērš skatienu, mēģinādama saprast, ko Alekss vēlas pateikt. Sejā nekas nav lasāms.

Pēc brīža Alekss atkāpjas un aina izmainās. Tagad mēs stāvam kāpņu augšgalā. Ir vajadzīgas pāris sekundes, lai Daniela saprastu, ka tā ir Aleksa māja. Aiz loga joprojām ir tumša nakts, uz Rinalda durvīm ir plakāti ar dažādiem dinozauriem un mašīnām. Annas durvis meitene nespēj saskatīt, jo augšstāvā nav iedegta gaisma. Arī Aleksa durvis slēpj pustumsa.

Pēkšņi viņas ausis sasniedz saruna paaugstinātos toņos. Skaņas nāk no apakšstāva. Daniela tūliņ atpazīst Paula balsi, lai arī tā izklausās... mazliet savādāka. Viņš runā ar kādu sievieti, kuras balss ir sveša.

Alekss satver Danielu aiz vidukļa, liekot atkāpties mazliet uz atpakaļu. Pēc sekundes kļūst skaidrs kādēļ – puiša istabas durvis atveras un no tām izsoļo kāds puika, ne vecāks par 13 gadiem. Kalsns, melni mati, ģērbies pidžammā. Meitene nespēj saskatīt viņa acu krāsu, tomēr ir droša, ka tās ir zilpelēkas. Beidzot viņa saprot, kas notiek – Alekss rāda viņai savas atmiņas. Šis mazais ir puika ir viņš pats, tikai krietnu laiku atpakaļ.

Puika tikko manāmi nodreb, izdzirdējis strīdu apakšstāvā. Lēniem soļiem viņš sāk kāpt lejā pa trepēm, tuvāk gaismai. Daniela un vecākā Aleksa versija dara to pašu.

Puika apstājas kāpņu galā un pieplok sienai, klusējot novērojot notiekošo. Daniela un Alekss dodas viņam garām, tagad stāvot viesistabas malā. Neviens viņus neievēro, toties meitene tagad spēj novērtēt notiekošo pilnā mērā. Pauls izskatās gandrīz tāpat kā tagad, tikai āda ir līdzenāka un iedegušāka, mati – biezāki. Viņš strīdas ar sava vecuma sievieti. Viņai ir tumši mati un visai smalki sejas panti. Acis ir tumšas, tāpat kā Rinaldam, tomēr viss pārējais ir pārsteidzoši līdzīgs Aleksam. Tagad viņa sāk saprast, ko Pauls bija domājis, kad teica tostu dēla dzimšanas dienā. Viņš bija sacījis, ka, lūkojoties Aleksa sejā, vīrietis joprojām spēj saskatīt savu sievu. Tā ir Rinalda un Aleksa māte, tajā nav šaubu.