IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

70

Vēl pāris sekundes Alekss spēj saklausīt Danielas soļus, līdz tie kļūst klusi un izzūd pavisam. Puisis turpina stāvēt istabas vidū, bezemocionālu skatienu veroties ārā pa logu. Galvā kliedz paša balss. Ko, pie velna, viņš tikko pateica? Kāpēc viņš to izdarīja? Idiots!

Alekss tik ilgu laiku bija pretojies visam tam tauriņu bataljonam savā vēderā ne jau tādēļ, lai galu galā sagādātu Danielai sāpes. Tieši otrādi, viņa darbībām būtu jānodrošina meitenes laime. Viņš tiešām cerēja, ka ar savu uzvedību pasargās viņu. Idiots kvadrātā! Ar saviem bērnišķīgajiem mēģinājumiem viņš izdarīja tikai sliktāk. Gar acīm jau atkal nozib Danielas acis, kurās spīd asaras. Meitene visiem spēkiem centās izlikties mierīga, bet diez ko labi tas neiznāca. Ja puisis būtu viņas vietā, jau sen būtu sevi nolamājis visos pasaules lamuvārdos.

Cik muļķīgi tas sanāk. Danielai izdevās atmodināt Aleksu, viņai izdevās atgriezt puisi pie dzīvības. Skan tas bezgala saldi, bet meitenei tik tiešām izdevās atgriezt to dzīves sparu, kurš tik daudzus gadus bija zudis. Viņš jau nebija cerējis to atkal sajust. Daniela, viņas garie, rudie mati, lielās, zilzaļās acis un slaidais augums. Tās spītības dzirkstis viņas acīs un sakniebtās lūpas dusmu brīžos. Viņa ir vienīgā būtne šai pasaulē, kura dusmās ir skaista. Alekss varētu viņu vērot mūžību. Kā viņš to izrāda? – aizvainojot meiteni, izvilinot no viņas asaras. Malacis, Alekss! Vienkārši spīdoši!

Dusmās pats uz sevi, Alekss nogrūž no rākstāmgalda visu to papīra grēdu, kas tur bija sakrājusies. Lapas pārklāj visu istabu. Haoss vēl vairāk nokaitina puisi. Haoss istabā, haoss dzīvē.

Pat tas stulbais āmurgalva Everts! Pat tas pamanījās saprast, ka Daniela ir pelnījusi laimi, pelnījusi mīlestību un gādību. To saprast ir vēl nepatīkamāk. Everts riņķo ap meiteni gluži kā mazs, paklausīgs sunītis. Vai viņš tiešām neredz, ka Daniela nav domāta viņam?

Ezis sakustas, pievēršot sev saimnieka uzmanību. Liekas, pat tā mazā radība ir sapratusi, cik liels muļķis ir Alekss. Viņa skatiens kliegtin kliedz :"Saimniek, tu esi nelabojams idiots".

- Aizveries. – Puisis nočukst, vien sekundi vēlāk saprazdams, ka runā ar ezi. Nikni novērsies, viņš sakniebj lūpas. Skatiens klejo pa istabu, meklējot izeju no situācijas.

Izeja ir tikai viena. Alekss metas uz Danielas istabu, juzdams vien dusmas uz sevi un vainu attiecībā pret meiteni.

***

Daniela sēž uz gultas malas, domīgi veroties ārā pa logu. Vismaz tā tas ir līdz brīdim, kad viņa paveras uz puisi, kurš ielidoja istabā ar neticamu ātrumu un sparu. Viņas sejā brīdi ir lasāms patiess pārsteigums. Uz bālās sejas ādas joprojām ir redzamas asaru pēdas, tomēr nu jau viņa ir mierīga. Pat vairāk, pārsteigumu nomaina stingra, pašpārliecināta, pat mazliet augstprātīga izteiksme. Lai nu kas, bet viņa vairs neļaus Aleksam sevi aizskart.

To viņš nemaz nevēlas.

Puisis ar strauju kustību aizver durvis un pēc sekundes jau ir klāt pie meitenes. Viņas pašpārliecinātība zūd.

- Aleks, ko tu...

Iespēju pabeigt neviens nedod. Alekss ar pāris izveicīgām kustībām nogulda meiteni uz mīkstā matrača un pārliecas viņai pāri. Danielas sejā nav ne miņas no satraukuma vai bailēm, tikai pārsteigums. Viņa pilnīgi noteikti nebija plānojusi šādu sižeta pavērsienu. Godīgi sakot, arī pats Alekss ne.

Puisis svārstās vien mirkli. Visi tie attaisnojumi, kurus viņš bija izdomājis, vairs nav svarīgi. Tie nav svarīgāki par Danielu. Šajā brīdī un šajā sekundē viņam ir jāpārkāpj tam pāri.

Alekss pieliecas viņai pavisam tuvu un noskūpsta. Vairākus garus mirkļus puisim šķiet, ka viņa neatbildēs skūpstam, ka viņa ir pārāk nikna un lepna, taču pēc pāris sekundēm Daniela sniedz viennozīmīgu atbildi. Viņas pirksti ieķeras Aleksa kreklā, pievelkot viņu vēl tuvāk sev.

- Piedod, esmu idiots. – Alekss izdveš uz brīdi atraudamies no viņas. Meitene neapmierināti viņu uzlūko, nespēdama pienācīgi novērtēt puiša vēlmi papļāpāt. Vien pēc vairākiem šķietami bezgalīgiem mirkļiem atgriežas spriestspēja. Tagad līdz viņas apstulbušajām smadzenēm nonāk atskārsme par notikušo. Alekss ieradās, noskūpstīja viņu un meitene tūliņ padevās. Šāda uzvedība ir pilnīgi pretstatā ar viņas spītīgo garu, tomēr kaut ko mainīt viņa nevēlas. Spēcīgā enerģētika ir apvijusi viņu. Un Alekss... Viņa tumšie mati, acis, kuras lūkojas Danielā tā, it kā viņa būtu skaistākais radījums pasaulē... Nē, to ignorēt ir teju neiespējami.

- Tu domā, ka vari atnākt... – Meitene iesāk savu sakāmo, juzdama, ka nespēj pilnvērtīgi ievilkt gaisu. Viņas elpa ir saraustīta, kas izvilina no Aleksa tikko manāmu smaidu. Skatiens ir tumšs un iekāres pilns. Visas tās emocijas, kuras viņa juta toreiz, augšstāvā, ir atgriezušās ar dubultu spēku. – Tu domā, ka vari ierasties, atvainoties un viss būs labi?

Alekss pasmaida. Viņš tik tiešām pasmaida! Tas liekas neiespējami, teju pretdabiski, tomēr nenoliedzami patiesi. Smaids savādi pārveido viņa seju, padara to...siltāku? mazāk nopietnu? draudzīgāku? Neviens no vārdiem neraksturo to pietiekami precīzi. Daniela vienkārši sajūt, ka šis cilvēks viņai nedarīs pāri.

- Ja vēlies, es varu atvainoties vēlreiz. – Alekss nočukst un atkal pasniedzas pēc skūpsta. Šoreiz Daniela tam ir gatava. Abu lūpas saskaras, cauri ķermenim izkskrienot tūkstošiem mazu dzirkstelīšu. Galva reibst no apziņas, ka tā ir realitāte...vai no apziņas trūkuma. Alekss, tas pats Alekss, kurš allaž staigā ar vienaldzīgu, aukstu skatienu, tagad skūpsta meiteni ar milzīgu kaisli. Viss apkārt beidz eksistēt.

Alekss uz brīdi apstājas, ar dievinošu skatienu pētīdams Danielas seju. Meitenes lūpās parādās rotaļīgs smaids. Viņa jau pasniedzas, lai saņemtu nākamo skūpstu, ka Alekss viņu apstādina.

- Es neatklāšu tev savas uzvedības motīvus, tie tev nav jāzin. Vienkārši gribu, lai zini, ka es negribēju tevi aizskart.

Abu skatieni ir cieši piekalti viens otram. Neviens neriskē novērsties pirmais. Viņš runā visai nekonkrēti, tomēr tas ir krietni vairāk, nekā no viņa varētu gaidīt. – Bet tu taču saproti, ka tavas garastāvokļa maiņas ne pie kā nenovedīs?

Alekss brīdi klusē, kā apdomādams savus vārdus. – Esmu gatavs mainīties.

Tie ir vien 3 vārdi, tomēr Daniela tiem notic un ne mirkli nešaubās par to patiesumu. Aleksa sejā parādījas tas pats brīnišķīgais smaids. – Es tev pavēlu mani noskūpstīt.

Pašas meitenes iekāre apvienojas ar pavēles spēku. Viņai nav jāprasa divreiz. Abu lūpas saskaras.