IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

96

Kad tavas domas griežas ap slepkavībām un komu izraisošiem līdzekļiem, ir visai grūti koncentrēties uz mācību vielu. To Daniela atklāja jau pirmajā otrdienas stundā – latviešu valodā. Jo tālāk uz priekšu virzījās laiks, jo grūtāk nācās pievērsties stundā esošajiem tematiem. Fakts, ka šī ir pēdējā mācību nedēļa un vairums stundu ir jāraksta kontroldarbi, nekādi neuzlaboja stāvokli. Pat tie priekšmeti, kuros meitenei nekad nav bijušas problēmas, tagad šķita pilnīgi nesaprotami. Tieši tāpēc, noskanot zvanam no pēdējās mācību stundas, Daniela teju izskrēja no skolas. Pat tas, ka šodien viņai nācās pašai soļot līdz Paula mājai, neizbojāja šo prieku. Īsā pastaiga palīdzēja izvēdināt galvu, pirms atgriezties Paula vēl pustukšajā mājā. Rinalds ir papildstundās franču valodā, Anna – bērnudārzā, Ramona – darbā, bet Alekss, kuru Daniela arī nolemj sagaidīt virtuvē, ir aizkavējies universitātē. Spriežot pēc tām ziņām, kuras meitene saņēma, kāds no puiša skolotājiem šodien varēja izbaudīt Aleksa "brīnišķīgo" raksturu visā pilnībā.

- Danielas jaunkundze, vai tu man paskaidrosi, kas notiek? – Aiz muguras atskan skaļa balss, kura liek meitenei pārbiedēti pielēkt no krēsla un atkāpties soli tālāk. Vien pēc tam viņa saprot, ka runātāja ir pašas māte un domās nolamājas par pašas bailīgumu. Sieviete vēro meitu ar neizdibināmu skatienu. Pakrūtē iezogas bailes. Nevar būt, ka Pauls viņai visu pastāstīja! Viņš nevarēja...nevarēja, vai ne?

- Ko? – Daniela jautā, balsij mazliet čerkstot. Virtuvē ienāk Pauls un apsēžas pie bāra letes ar veselu dokumentu lērumu. Meitenei tiek īss skatiens, taču tas nepasaka pilnīgi neko – pastāstīja/ nepastāstīja mātei?

- Zvanīja tavs fizikas skolotājs. – Māte paskaidro. – Abos kontroldarbos, kurus uzrakstīji, tev ir stabils 10. Viņš teica, lai pārliecinos, ka tu nelieto nekādas narkotikas.

Danielas pleci atslābst, uz lūpām parādās atvieglots smaids. Ja šādi turpināsies, Pauls varēs viņu pieskaitīt pie savu pacientu saraksta. – Nezināju, ka pastāv narkotikas, kuras var pataisīt cilvēku gudru.

Marta parausta plecus, piesoļojusi pie meitas. – Drīkst uzzināt noslēpumu? Skolotājs teica, ka tu izmantoji ļoti sarežģītu, tomēr elegantu paņēmienu, lai aprēķinātu kaut kādus tur starus. Neizklausās pēc tevis.

Daniela parausta plecus, īsti nevēlēdamās atklāt patiesību. Pēc tā rīta, meitene pēc iespējas izvairījās no Aleksa vārda figurēšanas sarunās.

- Tu šodien biji sapnī? – Pēkšņi atskan jautājums, kurš liek pārsteigti pacelt skatienu. – Kāpēc tu tā domā?

- Tu izskaties pēc līķa. – Māte nosaka, it kā tie būtu pilnīgi normāli vārdi. Daniela, savukārt, nopūšas un atgriežas savā vietā pie galda. Lieki teikt, ka sievietei ir taisnība – šodien meitene tikai vienu reizi uzdrīkstējās aplūkot savu atspulgu, taču ar to pilnīgi pietika. Pēdējo notikumu dēļ ķermenis ir vēl vairāk nokrities svarā, ādas krāsa nav tāla no baltas, zem acīm ir tumši loki.

- Paldies par komplimentu, mamm. – Atskan sarkastiska atbilde, pirms iedzert malku karstas kafijas. Nepaiet ne minūte, kad viņa dzird krēslu sev blakus nočīkstam. – Ar tevi viss ir kārtībā?

- Grūti noturēt krūzi. – Daniela sarkastiski atbild, lai arī skaidri saprot, ka jautāts tika par ko pilnīgi citu. Mātes vārdi tikai apstiprina šo nojausmu. – Un citādi? Tu izskaties...pazudusi.

Meitene nespēj noslēpt uzjautrinātu smīnu. Ja vien mamma zinātu, kas šobrīd darās viņas galvā...

- Viss ir kārtībā, vienkārši daudz darbu. Es nebiju skolā vairāk kā nedēļu, bet nākamnedēļ jau ir Ziemassvētki. Es, vai zini, neesmu Einšteins, lai tik ātri labotu visas atzīmes.