IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

6

Alekss sēž uz verandas malas un nesteidzīgi pīpē. Cigarete puiša pirkstos trīc, bet viņš neliekas par to ne zinis. Viņš jau ir pieradis. Parasts nogurums ir nožēlojama maksa par to pasauli, kas paveras sapņos. Alekss gluži kā apmāts veras uz dūmiem, kas plūst no viņa lūpām.

Dana. Lai cik ļoti viņš necenstos aizmirst par sapnī redzēto meiteni, viņa atkal un atkal atgriežas. Viņa ir mīkla, kuru puisis nevar atminēt. Viņš bija domājis, ka pazīst visus sev līdzīgos, tomēr Dana ir pierādījums pretējam. Alekss necieš noslēpumus.

- Aleksandr, cik reizes man tev jāsaka, ka tu nedrīksti pīpēt uz verandas? – Kāda balss pārtrauc puiša pārdomas. Pavēries vārtiņu virzienā, Alekss ierauga savu tēvu, kurš beidzot ir atgriezies no darba. Rokaspulkstenis pavēsta, ka viņš ir atnācis 13 minūtes vēlāk nekā parasti.

Dēls nolec no verandas malas un samīda cigareti. Tēvs to uzlūko ar neslēptu nepatiku.

- Vai tiešām nevari dzīvot bez tās indes? Tagad visas drēbes piesūkušās ar to smaku! –

Alekss vien nosmīkņā. Vīrieša neapmierinātība savādi priecē puisi.

Iesoļojis mājā, tēvs uzreiz ieslēdz kafijas automātu. Alekss, savukārt, apsēžas uz virtuves skapīša, par ko saņem vēl vienu nosodošu skatienu.

- Man tev ir viens jautājums. – Puisis nosaka, ar pirkstiem dungodams pa skapīša koka virsmu.

- Kaut kas noticis?

Alekss novēršas no tēva. Viņš ir psihologs. Tas nozīmē, ka kaut kur vīrieša smadzenēs ir radars, kurš uztver pārējo emocijas. Lieki teikt, ka Aleksu tas kaitina.

- Vai eksperimentā piedalījies tikai tu, Dāvids un Elvīra? Tikai jūs trīs?

Puiša tēvs – Pauls, mitējas rakņāties ledusskapī un uzlūko dēlu ar aizdomu pilnu skatienu.

- Kāpēc tāds jautājums? – Viņš jautā, liekot Aleksam aizkaitināti nošūpot galvu. Šī saruna vien ir krietns solis ārpus puiša komforta zonas. Papildus jautājumi ir pēdējais, ko viņš vēlas.

- Uz jautājumu neatbild ar pretjautājumu. – Dēls atgādina, vērodams tēvu ar savām aukstajām, pelēkzilajām acīm.

Vīrietis skaļi nopūšas. – Mūsu grupā bija vēl viena sieviete. Marta. Viņa aizgāja drīz vien pēc eksperimenta beigām. Cik man zināms, viņa aizbrauca mācīties uz Īriju. Žēl, Marta būtu varējusi kļūt par izcilu ārsti.

Alekss uzjautrināti nosmīn, vērodams savu tēvu. –Tu runā tā, it kā viņa būtu tev patikusi.

Paula lūpas saliecas tikko manāmā smaidā. – Marta bija skaista sieviete. Viņā bija grūti neiemīlēties.

- Man šķiet, ka viņa ir atgriezusies Latvijā. Vēl jo vairāk, es domāju, ka viņai ir meita. – Dēls nosaka, gar acīm jau atkal uzplaiksnījot atmiņām par rudo meiteni.

- Tu šodien biji sapnī. Vai tam ir kas kopējs ar tavu paziņojumu par Martas meitu? – Viņš jautā, neatraudams skatienu no Aleksandra.

Puisis nolec no skapīša, paķer kafiju, kuru tēvs bija uzvārījis sev, un pirms iziešanas vēl nosaka, - Pameklē to Martu. Varbūt viņa joprojām ir tikpat skaista...

- Ei, tu neatbildēji uz manu jautājumu un atņēmi manu kafiju! Vai tu neatļaujies par daudz, jaunais cilvēk? – Tēvs nokliedz viņam nopakaļ, tomēr dēls izliekas to nedzirdam. Pauls paliek viens, veroties nopakaļ vecākajam bērnam un apdomājam viņa vārdus. Marta... Cik gan gadi jau pagājuši?