IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

8

Daniela bija rāvusies uz skolu ar tādu entuziasmu, kā vēl nekad agrāk, tomēr tikko viņa izgāja no mājas, vēlme sāka zust. Galējo lēmumu viņa pieņēma brīdī, kad atcerējās par mājās palikušo skolas somu. Lai arī strīds ar mammu bija viņu pilnībā atmodinājis, tas nekādi nemazināja nogurumu. Šī iemesla dēļ viņa mainīja savu maršrutu un devās taisnā ceļā uz tuvāko kafejnīcu, lai uzņemtu sevī stiprāko kafiju, kas tur pieejama. Rūgtā garša ir tieši tas, kas viņai nepieciešams, it īpaši ņemot vērā negaidītos notikumu pavērsienus un nespēju izdzert mājās uzvārīto dzērienu līdz galam.

Coffee Inn kafejnīca uzņem Danielu ar patīkamu kafijas smaržu un salīdzinoši mazu cilvēku skaitu. Rindā pirms viņas ir vien 2 cilvēki, vēl 3 ir jau apsēdušies un šobrīd nesteidzīgi malko gardo dzērienu. Gaidot rindā, meitenes skatiens pievēršas vienam no apmeklētājiem. Viņa acis ir piekaltas datoram. Pirksti mežonīgā ātrumā slīd pa klaviatūru. No savas vietas meitene spēj saskatīt atvērtu worda lapu un izceltu tekstu tajā. Lapas vidū ir redzams virsraksts "17.nodaļa. 'Agri vai vēlu, visi noslēpumi kļūst zināmi'". Acīmredzot, vīrietis ir rakstnieks. Tieši tas piesaista viņas uzmanību. Jau kopš bērnu kājas meitene ir gribējusi kļūt par rakstnieci, tomēr viņa nekad nav bijusi spējīga izdomāt pienācīgu sižetu.

- Vienkārši aizgāja? Tu neko nepateici, nepamēģināji viņu apstādināt? – Kāda balss viņai aiz muguras jautā. Daniela ir tik ļoti iegrimusi apkārtnes pētīšanā, ka pat nepievērš tai uzmanību.

- Kāds no tevis psihologs, ja tu nevari likt kaut kādai muļķa skuķei sev sekot? – Balss jau atkal sasniedz apziņu. Šoreiz tajā ir skaidri saklausāmas dusmas. Tonis ir zems, mazliet aizsmacis. Daniela nolaiž skatienu un tajā ieklausās.

- Tāds ir tavs attaisnojums? Vai tev nešķiet, ka tas skan kaut kā dumji?

Daniela pārsteigti ievelk elpu un pagriežas pret runātāju, kurš stāv aiz viņas rindā. Viņai bija taisnība. Lūk, kāpēc viņai šķita, ka balss ir pazīstama. Alekss. Dzīvs. No miesas un asinīm.

Viņš atšķiras no tā puiša, kuru viņa redzēja sapnī. Šis izskatās tā, it kā smaidīt nemaz nemācētu. Gaišās acis, kuras viņu bija hipnotizējušas sapnī, tagad liekas aukstas, teju nicinošas. Vienīgā paralēle ar viņai zināmo Aleksu ir tas, ka viņš ir ģērbies viscaur melnā.

Puiša skatiens nevērīgi pārslīd pāri meitenei, it kā viņa nebūtu nekas vairāk par sienas dekoru. Viņa acis brīdi pakavējas pie mašīnām aiz loga, tad strauji ieplešas un atgriežas pie Danielas. Šoreiz viņš tik tiešām ierauga stāvētāju. Viņš nopēta augumu, seju, kā izvērtēdams redzēto.

- Tēt, es pārzvanīšu. Gaidi mūs mājās. – Alekss lēni izdveš un noliek klausuli.

- Lūdzu, ko jūs vēlaties? – Viņai adresētais jautājums liek Danielai strauji pagriezties pret kasieri. Meitene ir tik pārsteigta, ka viņai vajag vairākas sekundes, lai atcerētos kādēļ viņa vispār ir šeit. Kad atmiņa beidzot atgriežas, viņa pasūta sev espresso. Aleksa skatiens duras viņai mugurā kā mazas, neredzamas adatiņas. Kad kafija beidzot ir gatava, Daniela ir gatava lēkāt aiz laimes. Satvērusi krūzi, viņa teju skriešus metas pie tālākā galdiņa, kuru daļēji norobežo siena. Pār lūpām izraujas raustīta nopūta.

Protams, Alekss viņai sekos, tomēr tās pāris sekundes, ko viņa ir ieguvusi, ļauj atgūties no šoka. Rīgā ir simtiem kafenīcu, bet viņai pagadījās ieiet tieši tajā, kurā ir Alekss. Kļūst skaidrs, ka Danielai ir jāturas pēc iespējas tālāk no loterijām. Ir milzīga iespējamība, ka viņa zaudēs.

Dzerdama kafiju, Daniela pār krūzes malu vero Aleksu. Puisis izskatās tievāks un bālāks nekā sapņos. Viņa skatiens nav ne tuvu tik draudzīgs. Rodas iespaids, ka tas nav tas pats cilvēks. Sejas izteiksmes, auras ir pārāk dažādas.

Alekss paņem savu kafijas krūzi un dodas taisni pie Danielas. Meitene iekšēji nolamājas. Šodien miers nav dienas plānā, vai ne? Puisim sēžoties iepretim, viņa ievēro, ka arī viņa pirksti mazliet trīc. Aleksa organisms joprojām nav atlabis no aizvakardienas sapņa.

- Sapnī tev bija mazāk drēbju. – Viņš izdveš tik lietišķā tonī, it kā saruna būtu par laikapstākļiem.

- Tu gribēji, lai es klejoju pa Rīgas ielām peldkostīmā? – Daniela jautā, juzdama, ka pašas balss viņu nodod. Tā trīc, it kā viņa uzstātos milzīgas publikas priekšā.

Alekss to pilnīgi noteikti ievēro. Viņa lūpās iezogas smīns. Puisis izbauda viņas bailes.

- Tēvs teica, ka tu atteicies braukt ar viņu. Taisnība?

Alekss nepiespiesti izmaisa kafiju, neizskatīdamies ne tuvu tik satraukts kā viņa pati. Krūzē ir redzams espresso, tāpat kā Danielai. Izskatās, ka vēl nav izdomāts labāks enerģijas atgūšanas veids.

Meitene apstiprinoši paloka galvu.

- Nav tas gudrākais lēmums. – Puisis nosaka, beidzot novērsdamies no savas kafijas. Nav skaidrs kādēļ, bet meitene jūtas kā zaķis, kurš ir ieskrējis lamatās.

- Klau, liec man mieru. – Viņa sadūšojas pateikt, novēršoties no Aleksa. – Es negribu kļūt par daļu no jūsu superslepenās frīku organizācijas.

Lai arī Daniela nepaceļ skatienu, viņa ievēro, ka puiša pirksti ap kafijas krūzi saspringst. Alekss ir aizkaitināts, it kā viņa būtu mazs bērns, kurš spītējas un nevelk cepuri.

- Nav jau tā, ka tev būtu dota izvēle.

- Es taču esmu te, vai ne? Tas ir pierādījums, ka izvēle man tomēr ir.

Viņš cenšas iebiedēt Danielu. Nekā nebūs, tik viegli pakļauties citu vēlmei nav meitenes plānos.

- Tas ir pierādījums tikai tam, ka tev patīk radīt problēmas tur, kur to nav.- Alekss aizkaitināti atcērt.

- Es. Nekur. Neiešu. – Viņa lēni atkārto, kā cenzdamās iegravēt katru vārdu puiša galvā. – Kāpēc ir tik grūti to saprast?

Pēc šiem vārdiem viņa pieceļas un dodas prom. Ja Alekss vēlējās viņu iebiedēt, tad nekas nesanāca.

Pēkšņi kāds viņu saķer aiz rokas un nepieklājīgi spēcīgi piespiež sienai, kura nošķir galdiņu no pārējās kafejnīcas. Tas nozīmē vien to, ka neviens neievēros, ja puisis sadomās veikt slepkavību. Aleksa augums atrodas pārāk tuvu. Tik tuvu, ka Daniela nespēj pienācīgi ievilkt elpu. Viņa jūtu vien dārgo cigarešu smaržu, kas no viņa vēdī.

- Varbūt tu aizmirsi, bet es zinu tavu mazo noslēpumiņu. – Viņš iečukst meitenei ausī. – Ko gan padomās tava burvīgā māmuļa, kad uzzinās, ka viņas meitiņa nogalināja cilvēku? Ja nemaldos, tam puikam pat nebija 18. Viņa taču nevarēs tev pat acīs ieskatīties! Tu esi slepkava.

Pēdējo teikumu Alekss teju izšņāc. Viņš izbauda Danielas bailes. Viņš barojas no tām.

Daniela bija solījusi sev nebaidīties, tomēr tieši to viņa šobrīd dara. Aleksa skatiens runā skaidrāk par skaidru – viņš visu izstāstīs Danielas ģimenei, pat aci nepamirkšķinādams. Puiša augums ir cieši piespiedis viņas, bet meitene nespēj domāt par to.

- Es dzirdu tavu elpu. Tā ir strauja, nevienmērīga. Tu baidies? –Atskan jautājums. Viņa lūpās parādās uzvarošs smīns.

- Labi. Es iešu ar tevi. – Daniela nočukst, aizvērdama acis, lai tikai viņai nebūtu jāizjūt sarunas biedra aukstais skatiens. Viņš klātbūtne sēj meitenē tādas bailes kādas viņa nav jutusi jau sen.

Mokoši lēni Alekss atlaiž meiteni. Viņai atverot acis, atskan klusa izelpa. Daniela nav droša, ka spēs vēl ilgi uzturēties Aleksa klātbūtnē nenojūdzoties.