IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

75

Nākamās dienas pēcpusdienā, kā sarunāts, Daniela stāv pie ieejas Tulkojumu birojā, un pacietīgi gaida tēvu. Pakrūtē ir jūtams viegls satraukums. Kurš gan būtu domājis, ka viņa kādreiz baidīsies runāt ar pašas tēvu? Meitene vienmēr ir labi sapratusies ar tēvu, viņiem patika ceļā uz mājām runāt un runāt, nekad neaptrūkstoties sarunas tēmām. Lielu lomu spēlēja viņu līdzīgās intereses. Mammas talants bija vērsts žurnalistikas virzienā, viņu interesēja sensācijas, baumas un svaigākie jaunumi. Daniela un viņas tēvs bija citādi. Viņus interesēja grāmatas, literatūra, rakstīšana. Tēvs bija īstens detektīvu fans, Daniela – fantāzijas grāmatu cienītāja, taču tas nekad neradīja problēmas. Tieši otrādi, tas padarīja sarunu tikai interesentāku. Tēvs bija lielākais Danielas fans, viņš lasīja katru darbu, katru domrakstu, kuru viņa uzrakstīja. Tēvs nekad neteica, ka darbs ir labs, ja tā nav, bet vienmēr skaidroja kļūdas. Ja viņš atzina rakstu par labu esam, tad tas tik tiešām bija kā vērts.

Daniela atbloķē telefonu, lai kārtējo reizi apskatītu laiku. 16:12. Tēvs kavē.

Meitene sāk soļot šurpu turpu pa celiņu. Galvā ataust vārdi, kurus Alekss teica, kad Daniela pastāstīja par gaidāmo tikšanos ar tēvu. "Kāpēc tu dzenies pakaļ tam, kurš tevis dēļ pat pirkstiņu nepakustina?"

Alekss nekad nebija un nebūs no tiem, kas noklusē patiesību. Nē, viņš to teiks skaļi un skaidri, lai vārdi atstātu savu nospiedumu atmiņā. Daniela vienlaicīgi ciena šo īpašību un ienīst to. Puiša vārdi rada šaubas, bet, kā zināms, ar šaubām vieglāk saslimt nekā ar ticību. Ja nu tēvam tik tiešām ir vienalga? Ja nu viņš vienkārši negrib saprast?

Telefona ekrāns jau atkal tiek atbloķēts. 16:17. Kas gan būtu licis tēvam aizkavēties par 17 minūtēm? Viņš vienmēr ir bijis slavens tieši ar savu laika plānošanas prasmi. Daudzi mēdza jokot, ka pēc viņa var pulksteņus stādīt. Rodas visai pamatotas aizdomas, ka viņš nolēma vienkārši noignorēt meitu.

Kad pulkstens radītājs apstājas pie 16:30, Daniela neiztur un iesoļo ēkā. Nekad agrāk viņa to nedarīja, tēvs sacīja, ka viņa tikai traucēs pārējiem strādajošajiem. Tagad viņas skatienam paveras visai liels ofiss ar bezgalīgām galdu rindām. Galdu malas ir paaugstinātas, tādējādi sniedzot vismaz minimālu nošķirtības sajūtu. Meitene nedroši sāk soļot gar rindām, meklējot tēva galdu, bet visur, kur gan viņa nepavērtos, ir vien svešienieki, kuri gurdiem skatieniem veras datoru ekrānos. Vairums pat nepievērš viņai nekādu uzmanību. Uz ausīm ir uzliktas lielas austiņas, uz galda stāv pustukšas kafijas krūzes, grāmatu un dokumentu kaudzes.

Pēc pāris minūtēm Danielai uzspīd kas līdzīgs veiksmei. Aiz viena no tālāk esošajiem galdiem viņa ierauga pazīstamu seju – tēva draugu, kurš pāris reizes bija parādījies arī viņu mājās. Vīrietis domīgi vēro puspabeigto tulkojumu uz sava datora ekrāna, tomēr, manījis kustību, paveras uz Danielu. Viņa sejā parādās draudzīgs smaids.

- Daniela! Kāds prieks tevi redzēt! – Viņš iesaucas, noņemdams masīvās austiņas. – Ar kādiem mērķiem atnāci?

Meitene viegli pasmaida par atbildi. – Es meklēju tēvu, tu nezini, kur viņš ir?

Tikpat strauji kā parādījies, smaids izzūd. To nomaina viegls apmulsums, pat nedrošība. Kā apdomādams atbildi, vīrietis masē kaklu. Lieki teikt, ka šāda reakcija Danielu satrauc. Kas gan varēja notikt, ka viņš pat nevēlas to teikt?

- Es domāju, ka tēvs būs tevi pabrīdinājis... –Viņš nedroši iesāk. – Šodien no rīta viņš piezvanīja un pateica, ka brauc atpakaļ uz Īriju.

Iestājas gara pauze. Danielai ir vajadzīgas vairākas sekundes, lai vispār apjēgtu, ko šie vārdi nozīmē. Tam seko pilnīga nesapratne. Īrija? Ko? Kāpēc? Kā? Kādēļ gan rīkot tikšanos, ja tu nemaz netaisies nākt? Kāpēc viņš neko nepateica? Ķermeni piepilda spēcīgs izmisuma vilnis, kurš iet roku rokā ar bailēm. Meitene pat īsti nesaprot, kas izraisa tādas sajūtas. Viņa zināja, ka viss ir sarežģīti, tomēr tas nemazināja ticību. Daniela domāja, ticēja, ka... vecāki salabs. Ja tēvs aizbrauca... Tas kļūst neiespējami. Viņš, velns parāvis, aizbrauca! Nepateicis ne vārda, noklusēdams to! Viņš nekad iepriekš tā nav izrīkojies ar viņu!

- Daniela? – Tēva draugs nedroši viņu uzrunā. Meitene, neteikusi ne vārda, dodas prom. Soļi kļūst aizvien ātrāki un ātrāki, līdz galu galā viņa jau jūt sevi skrienam pa Rīgas ielām, aukstajam vējam duroties vaigos.

Kā viņš varēja!?