IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

69

Diena izvērtās neierasti jauka. Vismaz Daniela nespēj atsaukt atmiņā ko līdzīgu pēdējo nedēļu laikā. Meitene jau bija domājusi, ka haoss kļūs par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Vienu dienu vīruss, otru –nolaupīšana. Neviens nevarētu pārmest, ka viņa gatavojas kodolsprādzienam vai 10 baļļu zemestrīcei. Tuvāk launaglaikam visi morfeji un viņu vecāki jau bija ieradušies. Marta un Pauls izcili parādīja savas kulinārijas prasmes, pagatavojot kartupeļus ar vistas stilbiņiem un dārzeņu salātiem. Saldajā ēdienā bija zemeņu uzpūtenis, kurš bija garšīgākais no tiem, ko Daniela ir baudījusi visas dzīves laikā. Mammai nekad nav bijis pietiekami daudz brīvā laika, lai nodarbotos ar kulināriju, tagad, kad šis laiks ir, viņa burtiski staro. Pauls īpaši neatpaliek. Abi pieaugušie vēroja ēdošos bērnus ar tādu smaidu, it kā viņi visi būtu uzvarējuši olimpiskajās spēlēs.

Pirmo reizi pa ilgiem laikiem Danielai bija parādījusies apetīte, kas neizbēgami noveda pie pilnīgi tukšiem šķīvjiem. Atmosfēru papildināja Rinalds, kurš bēra jokus vienu pēc otra, it kā tiem nemaz nebūtu limita, dvīnes, kuras nemitīgi iesaistījās sarunās un smējās skaļāk par visiem. Daniela klusējot smaidīja, ik pa laikam uzmetot īsu skatienu vecākiem, kuri blakus istabā pļāpā. Beidzot viņi visi ir mierīgi, visi smaida un smejas, atceras studiju gadus. Acīmredzot meitenes mammai ir daudz kas jāuzzina, jo jautājumi no viņas puses plūda bezgalīgā straumē. Visas sarunas laikā Daniela saņēma vien pāris iešķībus skatienus no Lindas, tomēr tāds sīkums ne uz brīdi neizbojāja garastāvokli. Pat Alekss, kurš parasti izturas visai skeptiski pret visu, kas kaut attāli izstaro pozitīvismu, pamanījās ne reizi neizteikt neko aizskarošu. Puisis klusējot ēda un klausījās apkārt notiekošajā. Brīžiem viņa skatiens aizklīda līdz Danielai, bet meitene izlikās, ka to neievēro.

Pēc sātīgā launaga morfeji nolēma nodedzināt uzēstās kalorijas. Palīgā nāca tvisteris. Vislokanākais izrādījās Rinalds, kuram, šķiet, visas pozas bija vienlīdz ērtas. Dvīnes nemitīgi bija uz krišanas robežas, skanēja kliedzieni un smiekli, kad cilvēku "piramīda" kārtējo reizi krita. Daniela pati nebija nekāda dižā akrobāte, taču krita ievērojami retāk par pārējiem (parasti kritienus izraisīja dvīnes, īpaši Arta). Alekss sēdēja savā "palodzes tronī" un nolūkojās uz notiekošo ar tādu skepsi, it kā viņi būtu mazi bērni, bet viņš – pieaudzis, nopietns biznesmens. Ik pa laikam puisis novērsās no savas grāmatas un lika Danielai speciāli nokrist vai atnest viņam kafiju. Īsāk sakot, nežēlīgi izmantoja viņas nevarību. Diemžēl, smieklīgi tas likās visiem, izņemot pašu meiteni. Par viņas protestiem Aleksam bija ne silts, ne auksts. Iespējams, tie pat uzjautrināja puisi. Idiots.

Tad, kad Danielas muskuļi jau trīcēja aiz piepūles, iezvanījās telefons. Meitene pie sevis pateicās zvanītājam par to, ka viņš paglāba viņu no tām mokām. Glābejs bija Everts. Vakars nevarēja būt vēl labāks. Dzirdēt vīrieti bija neiedomājami patīkami. Everts ir vienīgais tuvais cilvēks, kurš nav saistīts ar visu šo morfeju padarīšanu, viņš ir kā svaiga gaisa ieelpa. Kaut kas cits, kaut kas ierasts. Daniela sēdēja uz verandas veselu pusstundu, pļāpājot par svarīgām un muļķīgām tēmām. Meitene pastāstīja par visu notikušo, papildinot sakāmo ar dažiem jociņiem, lai tas neskanētu tik šausmīgi. Everts pacietīgi klausījās, ik pa laikam iestarpinot kādu neapmierinātu ņurdu vai atzinīgu smieklu šalti par kādu no jokiem. Vīrietis bija tik mierīgs, tik jauks un vienkāršs, ka gribējās runāt mūžīgi. Kāpēc ar Aleksu nevarētu būt tik vienkārši? Kāpēc puisim ir jābūt tik sarežģītam?

- Šonakt pildīšu visus papīrus, kas ir saistīti ar tām slepkavībām, tad, domāju, no rīta man ļaus atgriezties. – Klausulē atskan balss. Danielas miers vien mazliet sašūpojas. Everts atgriežas. Tas taču ir brīnišķīgi, vai ne? Beidzot viņai būs kāds, ar kuru parunāt un izkratīt sirdi. "Tu taču pati lieliski zini, ka viņš gaida ko vairāk par draudzīgu attieksmi, vai ne?" balstiņa galvā ievaicājas, tomēr Daniela asā tonī liek tai balsij aizvērties.