IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

55

Daniela saraujas un nokunkstas, sajūtot asas, pulsējošas sāpes deniņos. Vienīgais, ko viņa vēlas, ir miegs, tomēr visi mēģinājumi ignorēt šīs sāpes ir neveiksmīgi. Šī iemesla dēļ meitene piespiež sevi atvērt acis. Ir agrs rīts, gaisma ir tik tikko parādījusies virs horizonta.

- Nu tad beidzot, cik var gulēt? – Atskan balss netālu, liekot strauji pietrausties sēdus. Alekss ir apsēdies uz datorkrēsla un garlaikoti šūpojas pa labi, pa kreisi. Kalsnajos pirkstos tiek virpināta pildspalva.

Skatiens apstājas pie pulksteņa viņam aiz muguras. 6:43. Daniela neapmierināti nolamājas. Kāda velna pēc viņa piecēlās tik agri?

Tikko galvā atskan pašas jautājums, atmiņas par sapnī notikušo strauji atgriežas apdullušajā apziņā. Rinalds. Sapnis. Deniņi sāk pulsēt divtik spēcīgi. Piespiedusi sevi ignorēt sajūtu, ka muskuļi ir veidoti no vates, Daniela ņemas celties kājās.

- Es tavā vietā to nedarītu. – Atskan Aleksa balss, taču ir jau par vēlu. Istaba sagriežas kā pēc kārtīga karuseļa, ceļi saļogās, un meitene strauji sāk tuvoties lamināta grīdā, pat īsti nepaspēdama apjaust, kas notiek . Vien pēdējā brīdī puisim izdodas saķert un nosēdināt krītošo Danielu atpakaļ gultā, it kā meitene būtu mazs bērns, kurš pats nevar tik augstu uzkāpt. – Tu kaut vienreiz dzīvē vari rīkoties tā, kā tev saka?

Puiša balsī skan viegls aizkaitinājums, taču tas šķiet tik pierasti, ka Daniela tā īsti tam nepievērš uzmanību. Prātu apvij dūmaka, traucējot pilnvērīgi saprast, kas notiek.

- Ko tu dari manā istabā sešos no rīta? – Viņa nesaprotoši jautā, vērojot kā viņš piesoļo pie datorgalda. Pirmajā brīdī meitene nobīstas, domājot, ka viņš taisās slēgt iekšā ierīci, tomēr viņa rokas pasniedzas mazliet tālāk pie termometra un asinsspiediena mērīšanai paredzētā aparāta. – Uz rīta pusi gāju pīpēt un ievēroju, ka tēvs guļ vēl ciešākā miegā par tavu. Ja tu nomirtu miegā, viņam nāktos krāmēties ar tonnu papīru. Tev tas ir vajadzīgs?

- Cik cēlsirdīgi. – Daniela nočukst, mulsi vērojot kā puisis apsēžas viņai blakus uz gultas malas. Šodien viņš izskatās krietni labāk. Jā, rokas trīc tā, it kā viņš būtu izdzēris visas pasaules "Buratino" pudeles, tomēr skatiens vairs nav stiklains (tagad ir vērojams ierastais ledus) un ādas tonis ir mazliet uzlabojies. Puisis gandrīz vai rūpīgi satver viņas roku un uzliek uz tās asinspiediena mērīšanai paredzēto manšeti. Aparāts klusi iedūcas un audums uzpūšas, liekot bālajai rokai viegli notirpt. Ir vajadzīgas pāris sekundes, lai aparāts nolasītu rezultātu. Daniela ir pārāk pārgurusi/slinka, lai gudrotu, kas tie par cipariem. Ekrāns ir pavērsts pret "ārstu", lai viņš arī lasa.

- Neesi domājis kļūt par ārstu? Tev labi sanāk. – Viņa nosaka, pati īsti nesaprazdama, vai tas ir sarkasms. Alekss tajā laikā nolasa rezultātus, īsti neiespringsot par sarunas tematu. – Tēvs baidās, ka es atriebšos sev nepatīkamiem cilvēkiem, izrakstot viņiem diarejas zāles vai iegriežot par dziļu.

- Mazliet par augstu. – Alekss bezemocionāli bilst, it kā sekundi atpakaļ nebūtu bildis ne vārda. Aparāts tek noņemts no rokas. - Acīmredzot mūsu bezbailīgā Daniela tomēr nobijās, kad ieraudzīja Rinalda izvirtušo sapni.

Viņiem ir dažāda izpratne par izvirtībām. Pilnīgi dažāda. Meitene tik tiešām izjuta nepārejošas bailes visa sapņa garumā. Ņemot vērā, kas tur notika, tas nav nekāds brīnums.

Alekss pasvārsta savos pirkstos termometru un, kā izsmiedams viņu, jautā. – Palīdzēt?

- Ha. Ha. – Daniela uzspēlēti nosaka, izraudama no viņa pirkstiem nolādēto priekšmetu, kurš pēdējās nedēļas laikā vispār nav rādījis labu rezultātu.