IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

10

Daniela bija iedomājusies, ka Alekss dzīvo gotiska stila mājā/pilī, mākoņi ap to ir mūžam tumši un zeme – nedzīva. Iespējams, tieši tādēļ viņa ir tik pārsteigta, ieraugot gaišu, mājīgu privātmāju ar verandu. No ceļa to norobežo balts žogs. Sētā ir ierīkots zālājs un ap verandu plešas skaisti apcirpti krūmi. Vienviet pat ir redzamas šūpoles un smilšu kaste, kurā ir izmētātas bērnu mantas. Māja ir veidota no gaiša koka, tai ir divi stāvi un vienu no sienām ir pārņēmuši vijīgi augi. Māja liekas... maģiska, it kā tā būtu veidota pēc kādas bērnu pasakas motīviem. Pat rudens, kurš nu jau tuvojas nobeigumam, nekādi neizbojā ainavu.

Alekss atver vārtiņus un ar skatienu norāda, lai Daniela iet iekšā. Brīdi pakavējusies, viņa tā arī izdara.

Pirms Daniela paspēj spert kaut soli, atveras priekšnama durvis un tajās parādās slaida sieviete ar gariem, melniem matiem, kuri skaistās lokās krīt pār pleciem. Viņai ir pelēkas acis, neizteiksmīgi sejas vaibsti un smalkas lūpas, kuras ir krāsotas spilgti sarkanā krāsā. Sieviete ir visai jauna, ne vecāka par 36 gadiem. Viņas lūpas rotā smaids.

- Nāciet iekšā, bērni, nosalsiet! – Viņa nokliedzas, papildinādama vārdus ar rokas vēzienu durvju virzienā. – Prieks iepazīties ar tevi, Daniela. Mani sauc Ramona, esmu Aleksa māte.

- Pamāte. – Alekss tūdaļ izlabo, it kā viņš būtu pilnībā pret sievietes pašas izvēlēto lomu. Ramona, acīmredzot, jau ir pieradusi, jo viņas lūpu kaktiņi noslīd vien milimetru zemāk. Audžudēls velta viņai nepārāk glaimjošu skatienu (viņa izpildījumā tas liekas teju normāli) un paspraucas viņām abām garām. Meitene nedroši uzsmaida nama mātei un seko iekšpus mājas.

Novilkusi virsdrēbes mazajā koridorītī, Daniela iesoļo plašā viesistabā. Tumšo koka grīdu daļēji aizsedz liels, rakstains paklājs. Skatiens uzreiz pievēršas istabas centrā novietotajam stikla galdiņam, diviem ādas dīvāniņiem abpus tā un vēl diviem kubkrēsliem vienā galā. Spriežot pēc haotiski izmētātajiem žurnāliem un grāmatām uz galda, šeit tiek pavadīts ne mazums laika. Uz gaišajām sienām ir novietotas vairāki ainavu gleznojumi, bet stūrī stāv zems galdiņš un liels televizors. Labo sienu aizņem trīs lieli logi ar plašām koka palodzēm, kuras meitene uzlūko ar vieglu skaudību. Viņa vienmēr ir vēlējusies ko tamlīdzīgu, lai varētu pavadīt neskaitāmas stundas sēžot uz palodzes un vērojot cilvēkus aiz loga vai lasot kādas aizraujošas grāmatas. Tumši sarkanie aizkari, kuri daļēji norobežo palodzi, tikai pastiprina iespaidu, ka tā ir atsevišķa telpa. Trūkst vienīgi pāris spilveni un sega.

-Daniela, prieks tevi atkal redzēt! – Kāda balss iesaucas, liekot uzrunātajai novērsties no loga. Istabā ir ienācis jau iepriekš redzētais Pauls. Viņam pa pēdām seko meitenes māte. Daniela bija pārliecināta, ka šodien vairs neredzēs abus pieaugušos, un te nu viņa ir mazāk kā stundu vēlāk. Ar savādu interesi meitene secina, ka šie abi ir pamanījušies atgūt labas attiecības tik īsā laika posmā – mamma ir atslābusi un mierīga. Parasti tas notiek tikai tēva sabiedrībā.

- Jūs esat pazīstami? – Viņa jautā, ignorējot vīrieša vārdus. Pauls norāda, lai Daniela apsēžas vienā no kubkrēsliem. Izskatās, ka tuvojas paskaidrojumu laiks. Lai arī meitene nedega vēlmē šurp braukt, viņa tomēr vēlējās uzzināt to, kas zināms Paulam. Šī iemesla dēļ piedāvājums tomēr tiek pieņemts. Ramona uzreiz piedāvā kafiju, tādējādi pilnīgi mainot sarunas tematu.

- Viņai jau tagad asiņu vietā kafija! – Mamma tūliņ iespraucas sarunā, liekot Danielai nosmīnēt. Mamma nebūtu mamma, ja viņa neglābtu meitu no kafijas "vilinājuma".

Pauls, kurš tajā brīdī šķirstīja kādu mapi, paceļ skatienu. – Kafija, starp citu, ir visai noderīga mūsu morfejiem. Tā vismaz daļēji atjauno to enerģiju, kuru viņi zaudē pēc bezmiega nakts. –