IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

15

Apdullinoši skaļa mūzika piepilda Aleksa apziņu. Nav dzirdama neviena lieka skaņa – ne mašīnu trokšņi, ne ģimenes sarunas, ne trauku šķindoņa. Roks ir pilnībā pārņemis apkārtni. Alekss nekustīgi stāv pie loga un vēro tumšo ielu, fonā skanot kāda vīrieša kliedzieniem. Puisis joprojām nav sapratis, kā gan viņam var patikt dziesmas uz kliegšanas pamata. Tas ir kārtējais noslēpums, kuru viņš nekad neatklās.

Skatiens pievēršas vietai, kur nieka pusstundu atpakaļ viņš redzēja Danielu un Evertu. Viņi nebija runājuši ilgāk par pāris minūtēm, bet Evertam ar to pietika, lai saraudinātu to skuķi. Alekss bija vēlējies izdarīt to, ko kāroja izdarīt jau gadiem – iekaustīt to idiotu, tomēr pirms viņš paspēja kaut izkustēties no vietas, vīrietis apskāva Danielu.

Puisis tikko manāmi sakož zobus un novēršas no naksnīgās ielas. Zilpelēkās acis pārslīd pāri mazajai, tomēr visai omulīgajai istabiņai. Atšķirībā no sava brāļa, Alekss necieš nekārtību. Visas grāmatas ir sakārtotas pēc lieluma, drēbes ir kārtīgi salocītas un saliktas pa plauktiņiem. Vienīgā nekārtīgā vieta ir rakstāmgalds. Uz tā ir samesti neskaitāmi papīru kalni un grāmatas. Tas lieku reizi atgādina, ka rīt viņam ir jānodod referāts par cilvēktiesībām. Viņš bija centies iesākt darbu laikā, kad te bija Daniela, tomēr katru reizi, kad viņš mēģināja iedziļināties grāmatas tekstā, ausis sasniedza sarunas fragmenti un meitenes balss.

Brīdi bezcerīgi vēries uz papīra kalniem, Alekss nopūšas un iekrīt gultā. Kāpēc tā rudā skuķe nepamet domas? Kāpēc katru reizi, kad viņš cenšas uz kaut ko koncentrēties, paša prāts sāk atgādināt kopīgo sapņu detaļas, meitenes balsi un rudos, garos matus? Puisim tas ir tik ļoti pieriebies, ka viņš pat apsvēra iespējamību, ka brālis viņu ietekmēs caur sapni. Protams, Alekss to nepieļaus, tomēr pats fakts, ka viņš to apdomāja, daudz ko nozīmē.

Cauri mūzikas dārdiem izlaužas uzstājīga klauvēšana. Pavēries uz durvīm, puisis ierauga atslēgas piekariņu, kurš no katra sitiena aizvien vairāk sašūpojas. Acīmredzot klauvētājam spēka netrūkst. Alekss novēršas un lēni, izbaudīdams katru vientulības sekundi, aizskaita līdz 10. Kad pēdējais cipars izskan, viņš negribīgi pietraušas no gultas un paslēdz mūziku klusāk. Divi atslēgas pagriezieni un Alekss sastopas aci pret aci ar savu tēvu.

- Tu gribi, lai mēs visi kurli paliekam? – Viņš nikni jautā. Alekss klusē. Kā jau vienmēr sarunās ar tēvu. Viņš rājas, Alekss uzklausa. Dažbrīd puisim šķiet, ka viņš ir psihologs, nevis tēvs.

- Tu mājasdarbus izpildīji?

Alekss turpina bezemocionāli vērties tēvā. Iet jau otrais mācību gads universitātē, bet viņš vēljoprojām saņem šos muļķīgos jautājumus.

- Runā lēnāk, es nepaspēju līdzi vārdiem. – Tēvs sarkastiski nosaka un uzmet īsu skatienu dēla istabai, kura ir daļēji redzama cauri atvērtajām durvīm. To manījis, Alekss iziet koridorā, kurš savieno trīs bērnu istabas otrajā stāvā un aizver aiz sevis durvis.

- Ko es gribēju teikt?... Ak, jā, esi gatavs, rīt būs kopējais sapnis. Pusnaktī, par tikšanos vietu ir izvēlēts Rinalda sapnis. Tur būs visi, izņemot Annu, protams.

Alekss novēršas no tēva un domīgi paveras uz brāļa istabas durvīm, kuras ir aplīmētas ar uzlīmēm. Puisis necieš kopējos sapņus. Tajos valda pilnīgs haoss – visi cenšas parādīt, cik vareni ir. Attēls mainās ik pēc sekundes. Īsāk sakot, bernudārzs.

- Es padomāšu. – Viņš galu galā izdveš. Pēc Paula sejas izteiksmes var noprast, ka vīrietis nebija piedāvājis izvēles variantus, taču nevēlas to akcentēt, jo Alekss sniedza atbildi, kura ir gandrīz apstiprinoša. Tādi gadījumi ir reti.

- Paul! Atnāc šurp! – Atskan Ramonas balss. Vīrietis vainīgi uzlūko dēlu. Alekss, savukārt, iesoļo istabā un ar īpaši skaļu blīkšķi aizcērt durvis. Ir pagājuši jau 8 gadi, tomēr viņš joprojām nespēj paciest tēva sievu.