IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

EPILOGS

Telefons turpina vibrēt Danielas rokās, taču viņa nav spējīga pakustēties. Ķermenis ir kā paralizēts, tajā laikā, kad domas, tieši pretēji, mežonīgā ātrumā traucas cauri galvai, neļaujot tā īsti kādu no tām satvert. Everts...zvanītājs ir Everts. Kāds cits paņēma telefonu? Ja nu tas ir kāds no sabiedrotajiem? Ramona? Kāpēc zvana tieši viņai? Kāpēc tagad? Kāpēc sirds sitas tik skaļi, un elpa ķeras kaklā?
- Kas, pie joda... – Pavisam tuvu atskan Aleksa čuksts, liekot pārbiedēti sarauties un atraut skatienu no ierīces. Ar vienu vieglu kustību puisis nolec no palodzes un izrauj telefonu no meitenes rokām. Tas nav īpaši grūti, ja ņemt vērā, cik pārbiedēta viņa šobrīd jūtas. Parasts telefona zvans... no Everta. Everta, kuram rokas ir pilnīgi tukšas. Everta, kuram Daniela atņēma spējas un atmiņas.
Aleksa skatiens apstājas pie zvanītāja vārda, tad, kā neticot paša acīm, viņš pārbauda numuru. Sakrīt. Tad acis pievēršas pašam Evertam. Vīrietis to pat neievēro – viņa uzmanība ir veltīta māsām, kuras joprojām cenšas atņemt mandarīnu Rinaldam.
- Kas tur ir? – Pirmais saspringto situāciju ievēro Pauls. Vīrietis pakāpjas soli tuvāk, lai varētu saskatīt mirgojošo ekrānu. Sarunas acumirklī apraujas, it kā kāds būtu izslēdzis skaņu, visi ieinteresēti uzlūko telefonu.
Pēc diviem lieliem soļiem Alekss attopas blakus Evertam – vienīgajam, kurš no savas vietas uz dīvāna nespēja saskatīt ierīces displeju. Vīrietis jautājoši veras pretī, sejā atspoguļojoties vieglam nemieram. Ņemot vērā izteiksmi, ar kādu Alekss skatās uz viņu, šāda reakcija ir pat pārsteidzoši mierīga.
- Kur ir tavs telefons?
Everts mulsi sarauc pieri, brūnajām acīm beidzot ieraugot to, ko visi pārējie jau redzēja. Liekas, šis atklājums viņu pārsteidz vēl vairāk kā pārējos. Viņš paver muti, lai atbildētu, taču neviena skaņa nenāk pār lūpām. Alekss aizkaitināti sakož zobus. Dziesmiņa, kuru telefons atskaņo vibrāciju veidā, jau iet uz beigām, vēl mazliet, un tā aptrūksies. Acīmredzot to saprot arī puisis, jo pēc sekundes atbildēšanas poga tomēt tiek uzspiesta.
- Kas zvana? – Puisis asi jautā. Poza ir tik kareivīga, it kā viņš būtu gatavs jebkurā mirklī mesties uzbrukumā. Daniela vēro ik sīkāko izmaiņu Aleksa sejā, cenšoties saprast, kas ir zvanītājs, taču paliek bešā – vieglāk izlasīt ķīniešu rakstus, nekā pašas puiša emocijas.
Arī pārējie, šķiet, neuzdrīkstas elpot. Visi skatieni ir piekalti Aleksam. Ja Elvīra, Dāvids, Anna un Arta ir vēl relatīvi mierīgi (nezināšana palīdz saglabāt tās nervu šūnas, kuras šobrīd zūd Danielas galvā), tad pārējie izskatās vairāk kā satraukti. Viņiem ir skaidrs – šis zvans var nest tikai nepatikšanas.
Pilnīgi negaidīti, Alekss ieslēdz skaļruni un... Everta balss piepilda istabu. Vīrietis pārsteigti samirkšķina acis un pasniedzas uz priekšu, lai labāk tos dzirdētu. Arī Daniela pusapzināti pakāpjas tuvāk. Evertam ir dvīņu brālis?

- ...programma, kurā es katru ceturto dienu noteiktā laikā atzīmēju to, ka esmu dzīvs. Ja jūs šobrīd dzirdat šo ziņu, ar mani kaut kas ir noticis vai arī esmu miris. Nojaušu, ka mans mazais noslēpums ir atklāts, vai arī tam vairs nav nozīmes.
Lindas un Danielas skatieni uz brīdi sastopas. Abām ir skaidrs – nekas labs tagad nesekos. Kādreizējais Everts ierakstīja šo ziņu kā pirmsnāves vēstuli un nav ne mazāko šaubu, ka tā nav domāta parastām atvadām. Nē, tā bija daļa no plāna. Būtu muļķīgi cerēt, ka tā tas viss arī beigsies. Everts skatās uz ierīci kā uz piekto pasaules brīnumu, sejā atspoguļojas pilnīgi neizpratne par notiekošo. Un Daniela... Daniela ir uz panikas robežas. Sirds pulsē ausīs, ķermeni ir pārņēmis karstums. Lai kas tagad arī nenotiktu, ne pie kā laba tas nenovedīs...
- Esmu visai drošs, ka pie visa notikušā esi vainīga tieši tu, Daniela, jo tikai tu arī esi uz to spējīga. Meitenei, kura var nogalināt, lai atriebtos, ir pa spēkam viss. Lai kā man to negribētos atzīt, Alekss ir visai spēcīgs, tomēr pārāk neizlēmīgs. Ja viņš spētu uzticēties citiem, viņš nepaliktu pilnīgi viens ar slepkavību nastu uz saviem pleciem. Bija ļoti viegli ar viņu manipulēt, tik viegli paredzēt katru rīcību, bet es izdarīju kļūdu iesaistot Danielu. Tu taču nemeklē vieglus ceļus, vai ne? Tā vietā, lai visiem atvērtu acis uz slepkavu morfeju aprindās, tu pamanījies atdot viņam savu sirdi un atklāt mani. Tipiska sieviešu īpašība – apgriezt visu kājām gaisā.
Daniela lēnām atver aizžmiegtos plakstiņus. Nē, nē, nē! Everts šobrīd iznīcina visus melus, balstu, pateicoties kuram, viņu vēl pieņem šai ģimenē. Ziņa par Danielas, Aleksa pastrādāto... Tas visu izjauc, tas izposta... Meitene nedroši uzlūko pārējos, kuri satraukti saskatās, kā nespēdami noticēt visam dzirdētajam. Dažbrīd skatieni apstājas arī pie Danielas, taču uzreiz novēršas. Tas pats ir arī ar Aleksu, taču puisis to pat neievēro. Kalsnie pirksti ar milzīgu spēku šņaudz telefonu, kauliņiem vēršoties baltiem. Pelēkās acis zibeņo.
- Bet atcerieties vienu - mans zaudējums nenozīmē jūsu uzvaru. Varētu teikt, ka es biju garants jūsu mierīgajai dzīvei līdz šim, tagad šis garants ir izsīcis. Man ir jāpaziņo, ka esmu atradis darbadevēju, kurš ir ļoti ieinteresēts jūsu iespējās. Vienlaicīgi ar šo zvanu, viņš saņem jūsu datus un atrašanās vietu. Morfejisma fenomens ir viņam labi zināms, tādēļ interese ir liela, tāpat kā iespējas izmantot šīs spējas gan pētījumos, gan biznesā. Vēlu veiksmi jums visiem!
Klausule tiek nolikta, atskan trīs gari signāli, pirms istabā iestājas kapa klusums. Visi skatās viens uz otru, nezinādami, kas vispār notiek, nesaprazdami, kāpēc tas pats Everts, kurš tagad uz visiem skatās pārsteigtu, tomēr domīgu skatienu, tikko runāja tādas lietas. Neviena kustība, neviena skaņa...
Alekss izraujas no stinguma tik strauji, ka Daniela notrīc. Puisis nomet telefonu un pieskrien pie loga. Lūpas ir saspringti sakniebtas, tajā laikā, kad acis meklē mazāko zīmi, ka iebrucēji jau ir ceļā.

- 1 minūte, lai paņemtu pašu nepieciešamāko, tēvs, Dāvid, iedarbiniet mašīnas! – Alekss iesaucas. Neskatoties uz šoku, ik katrs mājas iemītnieks metas prom. Sekundes laikā apkārtne pārvēršas par skudrupūžņa analoģiju – visi kaut kur skrien, priekšmeti krīt, cilvēki saspringti pārkliedzas. Daniela pusapzināti redz Aleksu paķeram mašīnas atslēgas no skapīša. – Daniela, skrien uz istabu, paņem to, kas tur ir!
Un viņa paklausa. Viņa jūt sevi skrienam uz istabu, paņemam apģērbu, pāris higiēnas lietas, naudu un pēc sekundes jau atgriežoties istabā. Pauls visus dzen ārā no mājās, kaut kur aiz loga vecāki jau iedarbina mašīnas.
- Daniela, ātrāk! – Mātes balss viņu steidzina, lai arī pašas sirds dauzīšanās gandrīz pilnībā apslāpē šo saucienu. Notiekošais liekas nereāls, pilnīgi neiespējams. Liekas, Daniela vēro izrādi no malas. Viņa redz sevi izskrienam no mājas nopakaļ Aleksam. Viņa redz kā viņi abi, Rinalds un Anna ielec Aleksa mašīnā un tās motors acumirklī atmostas. Viņa redz kā māja strauji mazinās, tās vietā stājoties Rīgas ielām. Visapkārt mirdz Ziemassvētku virtenes, lampiņas, izrotātas eglītes, cilvēki dzied dziesmas un skatās uguņošanu. Bērni priecājas par sniegu, kurš nu jau klāj zemi visai pieklājīgā kārtā. Viņi šobrīd svin vienus no brīnišķīgākajiem svētkiem gadā – Ziemassvētkus. Danielai un visiem pārējiem svētki ir beigušies.