IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

57

Danielas skatiens ir piekalts baltajiem griestiem. Tam nav kur uzkavēties, virsma ir vienmērīga, nekādu īpašu rakstu vai kaut mazāku defektu. Nē, tie ir vienārši, bet perfekti. Sasodīts, pat lampas ir novietotas pie sienām, it kā Pauls būtu zinājis, ka kādreiz šajā gultā gulēs Daniela un jūgsies nost no pašas domām.

Skūpsta detaļas visā pilnībā ir saglabājušās viņas prātā. Pat vairāk, meitenei rodas iespaids, ka viņa var to visu pārskatīt reizi no reizes, it kā viņas galvā būtu kāds CD disks. Daniela joprojām jūt Aleksa roku uz savas muguras, viņa lūpu pieskārieni joprojām dedzina kaklu un lūpas.

Meitene apveļas uz vēdera. Ja viņa vēl kaut sekundi vērsies uz vienādajiem griestiem, Paulam nāksies savā pacientu sarakstā ierakstīt arī viņu.

Kāpēc viss ir tik sarežģīts? Kāpēc Alekss ir tik sarežģīts?

Daniela ir pārliecināta par vienu – puisis alka viņu. Kad viņu lūpas saskārās, Alekss vairs nevaldīja par sevi. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem, viņam neizdevās noslēpt savas emocijas. Tajās atklājās viss, kas tik cītīgi tika slēpts, arī viņa jūtas pret Danielu. Nav šaubu – meitene viņam ir svarīga. Gar acīm jau atkal pazib aina, kurā Alekss piespiež viņas augumu cieši sev klāt. Liekas, viņš pats tajā brīdī neapzinājās, cik daudz šī darbība nozīmē. Puisis vēlējās, lai viņi ir tuvu, gribēja, lai viņi ir pēc iespējas tuvāk viens otram. Ja Daniela būtu Aleksam vienaldzīga, viņš neko no tā nedarītu.

Cik nu varēja spriest pēc pārējo runām, puisis nekad nav izrādījis lielu interesi par kādu. Līdz šim brīdim...

Kas lika Aleksam atkāpties? Viņš to negribēja, par to viņa ir droša. Atkāpšanās, šķiet, sagādāja fiziskas sāpes. Tomēr viņš to izdarīja... Jautājums paliek atvērts – kāpēc?

Un pati Daniela? Nē, viņa nepavisam negribēja atrauties no puiša. Visu šo laiku viņa juta pašai neizprotamas emocijas sakarā ar Aleksu. Ziņkārību, kas mijās ar dusmu uzliesmojumiem, savādu pievilkšanās spēku, kurš reizi no reizes lika atgriezties pie viņa. Domās vai realitātē – nav svarīgi. Līdz šim viņa nesaprata kāpēc tas notiek. Tagad, viss ir kristālskaidrs. Nevienam, pilnīgi nevienam, nekad nebija izdevies izvilināt no Danielas tādas sajūtas. Lieta pat nebija tajā, ka viņi skūpstījās (lai arī tas, nenoliedzami, spēlēja lielu lomu viņas "apgaismībā"), bet gan tajā, cik ļoti viņa vēlējās, lai Alekss viņu neatstāj. Pēkšņi viņa ar visu savu sirdi apjauta, cik ļoti vēlas, lai Alekss ir blakus vienmēr. Lai...

"Daniela, beidz uzvesties kā ņuņņa!" meitene sevi norāj. Pārdomas jau ir aizvirzījušās pārāk tālu. Viņa noteikti uzzinās, kas notika ar Aleksu, taču šī mērķa izpildei nav jāietver sevī nojūgšanās, kas nenoliedzami notiks, ja viņa vēl vairāk par to domās.

Kā glābjot viņu, atskan skaļš kliedziens no virtuves. – Vakariņas!

***

Danielai iesoļojot virtuvē, gandrīz visi morfeji jau ir sasēdušies pie galda. Rinalds kaut ko aizrautīgi stāsta dvīnēm un, spriežot pēc viņu sejas izteiksmēm, tas ir kas aizraujošs. Šo trijnieku pārpilda enerģija. Viņi aktīvi žestikulē, lūpas ir atieztas platos, patiesos smaidos un acīs ir skaidri saskatāms prieks. Meitene jūtas šeit neiederīga. Zāļu efekts ir beidzies, ļaujot ķermeni jau atkal apņemt sāpēm un nogurumam. Liekas, būtu jau jāpierod pie tā, tomēr tas ar katru dienu aizvien varāk nogurdina. Neiet runa tikai par to, ka ķermenim ir grūti. Grūti ir pašai Danielai. Vien tagad līdz prātam nonāk atskārsme, ka viņa ir nogurusi no tā visa. Gribas beidzot nejust sāpes. Labā ziņa (cerams, ka tik tiešām labā), šodien tas viss beigsies. Tā vai citādi, bet tas beigsies.

- Daniela, tēju vai kafiju? – Atskan Paula jautājums. Vīrieša sejas izteiksmē ir lasāms, ka viņš ievēroja meitenes slikto omu.

- Kafiju.

- Man arī. – Atskan zema balss viņai aiz muguas. Daniela strauji atskatās un sastopas aci pret aci ar Aleksu. Galvā uz brīdi apstājas visi procesi, taču tas ir vien mirklis. Tad domas ar strauju vilni atgriežas, liekot meitenei samirkšķināt acis. Puisis pārlaiž īsu, nevērīgu skatienu pār visiem apkārtējiem, īpaši neapstādamies ne pie viena. Daniela saņem vien par vienu milisekundi ilgāku uzmanības mirkli. Tas ir tik īss, ka nav iespējams izdalīt ne emociju.

Puisis ir tikpat auksts un biedējoši mierīgs, kā vienmēr. Viņš nevelta ne skatienu ēdienam, kas stāv uz plīts. Godīgi sakot, arī pašai Danielai diez ko nepiesaista doma par ēšanu. Kuņģis ir tukšs, tomēr nelabums ir spēcīgāks.

- Aleksandr, Daniela, šodien ap desmitiem atnāciet uz viesistabu. Būs jāapspriež pēdējās detaļas. – Pauls bilst, novērsdams Rinalda uzmanību no dvīnēm. Puiša sejā parādās kas līdzīgs ierastajam smīnam, taču var saskatīt vēl kaut ko... interesi?

- Tas ir tas pats, kas skatīties Šerloka un Moriartija cīņu. Divi vienlīdzīgi spēki, gaisma un tumsa... – Viņa skatienam sastopoties ar Aleksu, viņš vēl piebilst. – Šoreiz gan gribētos, lai uzvar tumsa.

Liekas, Aleksam nekas nav pretī, ka viņu pieskaita pie tumšajiem spēkiem. Vai arī viņam ir vienalga. Ja tā padomā, vai viņš pats neradīja sev tādu tēlu? Kad (ja) viņa garderobē parādīsies kaut kas spilgtāks par pelēko toni, pārējie varēs bez liekām domstarpībām sūtīt viņu uz psihiatrisko slimnīcu.

- Viss tas bija un paliek riskanti. – Mamma izdveš, pasniegdama Aleksam un Danielam pa kafijas krūzei. Meitene mana, ka viņa skatiens uzkavējas pie viņas pirkstiem, kuri apvijās ap silto krūzes materiālu. – Cik nu es nopratu, jūs joprojām neesat sapratuši, kurš no jums ir stiprāks.

Īsti neapdomājusies, meita viņai par atbildi izmet. – Alekss ir stiprāks.

Visi skatieni pievēršas runātājai. Pat Aleksa. Viņa sejā parādās tik tikko saskatāms pārsteigums. Tas nav nekāds brīnums, ņemot vērā, ka viņa tikko publiski atzina savu "sakāvi"morfeju spēka piramīdā.

- Nezinu, kā to izkaidrot, bet morfeji ko tādu sajūt teju zemapziņas līmenī. – Daniela paskaidro, saprazdama, ka ar katru vārdu visu vēl vairāk sarežģī. – Kad mēs ar Aleksu bijām vienā sapnī... Es jutu neapzinātu vēlmi piekāpties. Jutu, ka tieši viņam ir jākontrolē tas sapnis, ne man.

Alekss novēršas, piekaļot savu skatienu krūzei. Piere ir tik tikko saraukta.

- Nedomāju, ka tam ir kāds sakars ar spējām. – Pauls iesaistās sarunā. – Aleksandrs ir līderis pēc savas būtības, lai arī ļoti cenšas to slēpt. 

Izdzirdot pēdējo teikumu, Alekss klusi nosprauslojas, taču nepārlabo tēvu.

- Tavs raksturs ir krietni mierīgāks. Tevī ir spītība, jā. To tu spilgti izpaud, it īpaši attiecībā pret Aleksandru. – Vīrietis turpina, liekot Danielai viegli saspringt. Viņu piemeklē paranoja, ka visi jau zina par augšstāvā notikušo. - Tomēr tu esi piekāpīga, ja tas nekādi neskar tavu lepnumu. Tāpēc tu arī strīdies tikai ar Aleksandru. Viņš ir vienīgais, kurš uzdrīkstas izteikties par tevi tev nepatīkamā gaismā. Atšķirībā no pārējiem šeit esošajiem, tu vēl neesi pieradusi pie viņa rakstura.

- Un arī netaisos. – Daniela klusi papildina, jau atkal sajūtot Aleksa skatienu uz sevis. Viņš liekas teju uzjautrināts.

- Sapņi ir tas pats, kas dzīve. Tu jūti līderi un paļaujies uz viņu. Ja to prasīs situācija, domāju, tu spēsi atņemt viņam vadības grožus. – Vīrietis nosaka. – Cerēsim, ka šīs nakts sapnī tava zemapziņa nenolems to izdarīt. Tev jabūt pēc iespējas mierīgākai pirms miega. Centies lieki nesatraukties.

Aleksa un Rinalda tēvs to saka, lai sniegtu atbalstu, tomēr Daniela jūtas pretēji. Kā gan viņa spēs būt mierīga, ņemot vērā, ka tas ietekmēs visu viņas dzīvi? Ja starp Aleksu un dvīnēm vai Danielu un Rinaldu pastāvēja liela spēku starpība, tad tagad tā ir minimāla. Otram morfejam ir jābūt stiprākam. Ja viņas intuīcija izrādīsies nepareiza, meitene var palikt bez spējām un, iespējams, ievilkt tajā arī Aleksu. Viegls nemiers liek sirdij ietrīsēties bailēs.

Pāris stundas vēlāk Daniela apguva svarīgu mācību – bailes ir nepatikšanu vēstnesis.