IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

29

Daniela gurdi nopūšas un atstutē galvu pret galda vēso virsmu, pie reizes pabīdot datoru mazliet tālāk. Ārā spīd pārsteidzoši spoža saule, tomēr tas nekādi nesasaucas ar viņas garastāvokli. Vēl mazliet un viņas smadzenes uzsprāgs. Lai ko viņa nedarītu, viss ir nolemts neveiksmei. Daniela nekad nav bijusi māņticīga, taču, jo ilgāk viņa dzīvo, jo vairāk sāk šķist, ka viņai ir uzlikts kāds lāsts.

- Saulīt, tev kaut ko atnest? – Pēkšņi atskan mammas balss. Pacēlusi galvu, viņa ierauga sievieti durvju ailā ar zaļganu priekšautu un nevērīgā copē sataisītiem matiem. Vien sestdienās un svētdienās ir iespējams redzēt mammu mājas drēbēs, nevis oficiālajos tērpos. Brīvdienas māja vienmēr asi kontrastē ar darba dienām. Visticamāk, tas ir vienīgais ar ko pati Daniela var paskaidrot faktu, ka pēcpusdienā joprojām ir ģērbusies pidžammā.

- Atnes man iedvesmu. – Meitene žēli izdveš, izspiezdama no sevis vāru smaidu.

Sieviete saprotoši uzlūko meitu. – Agri vai vēlu tas notiks. Varbūt tagad vienkārši nav īstais laiks?

Novērsusies no mātes apveida, Daniela uzlūko datora ekrānu un tajā redzamo word failu. Tas ir tukšs, ja neskaita uzrakstu pašā sākumā "1.nodaļa". Meitene vienmēr ir vēlējusies kļūt par rakstnieci, bet nekad nav bijusi spējīga izdomāt sižetu, kas no tiesas varētu kādu ieinteresēt. Šķiet, tādējādi kāds tur augšā cenšas pateikt, ka rakstīšana nav viņas lauciņš. Šis kāds ir ļoti pārliecinošs. Brīdi svārstījusies, Daniela aizver failu un attopas lūkojamies uz sākumekrānu ar kāda dīvaina zieda attēlu.

Atskan durvju klaudzoņa un soļi koridorā. Spriežot pēc pulksteņlaika, tēvs ir atgriezies no treniņa. Novēlējusi veiksmi, mamma pazūd. Daniela atkal piekaļ skatienu ekrānām, precīzāk, vienai mapei ar nosaukumu "morfejs". Ir grūti nelūkoties uz to, ņemot vērā pēdējos notikumus. Negribas to atzīt, tomēr Aleksam izdevās viņu iebiedēt. Daniela atgriezās mājās nakts vidū un kopš tā brīža nav aizvērusi acis. Lieta nav tajā, ka viņa nevēlas gulēt. Nē, viņai ir bail. Ja nu puisis atgriežas, lai pabeigtu iesākto? Neviens netic meitenei. Tas nozīmē, ka viņa ir viena. Nu, gandrīz viena.

Paķērusi telefonu, Daniela ātri vien atrod Everta numuru un uzspiež zvanīšanas pogu. Vien tad, kad jau ir dzirdama vīrieša balss otrā klausules galā, viņa attopas, ka nezina, ko teikt.

- Čau. – Everts nosaka, fonā skanot vējam un mašīnu pīpināšanai. Kļūst skaidrs, ka viņš ir uz ielas.

- Ēēē, čau. – Meitene mulsi iesāk. Ko gan viņa plānojusi teikt? Vai Daniela tik tiešām vēlējās paziņot, ka Alekss ir slepkava? Pēkšņi fakts, ka slepkavības mēģinājums notika Aleksa veidotajā sapnī, kļūst nepietiekami spēcīgs, lai apvainotu puisi.

- Viss labi? – Uztvēris nedrošību, vīrietis jautā. – Kaut kas atgadījies?

- Nē. Viss labi. Vēlējos tev palūgt, lai tu atsūti man to cilvēku vārdus, kurus... nu, tu zini, nogalināja. – Daniela izdveš, un tūliņ nervozi iekožas lūpā. Meli nav viņas stiprā puse.

- Tu esi droša, ka viss ir kārtībā? – Vīrietis neatkāpjas. – Es dzirdēju, ka tu vakar pameti māju nakts vidū.

- Jā. Tas ir, nē. Es vienkārši sapratu, ka pagaidām neesmu gatava visai tai... morfeju padarīšanai. – Meitene nervozi nosaka. – Zini, es visu dzīvi slēpos un šīs krasās pārmaiņas mani mazliet apstulbina. Esmu radusi būt pati par sevi.

Otrā klausules galā iestājas klusums, kuru pārtrauc vien ielas trokšņi.

- Protams. – Everts beidzot izdveš un uzjautrināti iesmejas. – Tātad, tu nakts vidū saprati, ka neesi tam gatava un aizgāji. Pilnīgi normāla darbība.

Pat mazs bērns nenoticētu viņas attaisnojumam, tādēļ Daniela nav diez ko pārsteigta, izdzirdot Evertu sakām šos vārdus.

- Lai nu būtu, tā ir tava izvēle – stāstīt vai nē. Es aizsūtīšu tev vārdus īsziņā. – Vīrietis izdveš. Meitene cenšas sadzirdēt vārdos dusmas vai aizvainojumu, tomēr neko tādu neatrod. Everts tik tiešām nevēlas uzspiest savu jautājumu. Daniela izdveš pateicīgu "paldies" un noceļ klausuli. Labu brīdi vienīgais, ko viņa dzird, ir klusums, kad pēkšņi to pārtrauc saruna paaugstinātos toņos no virtuves. Meitene neticīgi ieklausās skaņās. Tēvs kliedz. Viņš ir nikns.