IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

67

Pauls bez ilgām ceremonijām iesēdina Danielu vienā no krēsliem un visai stingrā tonī pavēl palikt uz vietas, it kā viņa jau būtu ieņēmusi zemo startu, lai aizšautos no šīs vietas kā komēta. Meitene spēj vien iešķībi nosmīnēt. Ar savu sāpošo galvu tālāk pa mājas slieksni viņa noteikti netiks.

Alekss ir atkritis blakus krēslā. Galva ir atliekta mazliet uz sānu, pirkstu gali to balsta, pie reizes kalpojot arī kā aizsargs no melnajām šķipsnām. Puiša mati ir krietni atauguši kopš viņu pazīšanās un tagad pat priekšējās šķipsnas sniedzas gandrīz līdz kaklam. Neliekas gan, ka tas īpaši viņam traucētu. Zilpelēkās acis vēro Danielu ar domīgu skatienu. Viņam, šķiet, neienāca prātā, ka meiteni tas varētu mulsināt. Protams, nejau viņu vēro persona bez krekla. Alekss pieder pie to cilvēku skaita, kuri bez krekla izskatās labāk nekā ar. Daniela gan netaisās to skaļi atzīt. Šī iemesla dēļ, viņa spītīgi veras ārā pa logu.

Spriežot pēc tā, ko Daniela uzzināja dažās "ļoti saturiskās" sarunas sekundēs ar Aleksu, viņa nav bijusi Paula mājā 3 dienas. Tas izklausās pilnīgi absurdi. Meitene skaidri atceras iepriekšējo dienu – viņi runāja par sapnī piedzīvoto, vēlāk mamma paziņoja par problēmām ar tēvu. Daniela aizgāja gulēt sliktā garastāvoklī.

- Tava mamma drīz būs, viņa tieši bija ceļā šurp. – Atskan balss aiz muguras. Meitene viegli noraustās. Viņa jau bija aizmirsusi, ka arī Pauls ir mājā. Vīrietim rokās ir telefons, acis vēro Danielu kā kādu sevišķi sarežģītu mīklu. – Es piezvanīšu pārējiem, tad varēsim sākt.

Viņa jau vēlējās piekrītoši pamāt, kad Alekss noraidoši papurina galvu. – Vēl nezvani nevienam. Pārrunāsim šo četratā, tad izlemsim kam stāstīt tālāk.

Pauls jautājoši sarauc pieri. Arī Daniela īsti nesaprot šādas prasības iemeslus. Kāpēc gan nedrīkstētu stāstīt visiem uzreiz? Kādēļ jārīko divas sanāksmes pēc kārtas? Meitenes galva protestā iesāpas spēcīgāk.

- Paskaidrošu vēlāk. Vienkārši nezvani nevienam. – Viņš izvairīgi nosaka.

***

- Daniela! – Atskan skaļš kliedziens, kurš liek meitenei uz sekundi sastingt bailēs. Vien tad līdz smadzenēm nonāk apjausma, ka saucēja ir mamma, kura tikko ielauzās istabā kā tāds kārtīgs tanks, pārtraucot to spiedīgo klusumu, kas te bija vēl sekundi atpakaļ. Sieviete apķer meitu ar tādu spēku, ka Danielai nākas sakost zobus, lai nesāktu skaļi protestēt. Mātes plauksta slīd pa meitas matiem, kā cenšoties nomierināt viņu. Danielai gan šķiet, ka šī kustība vairāk mierina pašu māti, ne viņu.

- Viss ir labi, viss ir labi. – Meitene klusi nočukst, atbildēdama apskāvienam. Ar acs kaktiņu viņa mana Aleksu bezemocionālo skatienu. – Es esmu dzīva un plānoju tāda palikt nākamos 50 gadus.

- Kādus 50? 100! – Marta iesaucas, beidzot atraisīdamās no viņas. Acīs vīd asaras, kuras momentā atkausē meitenes emocijas. Redzēt mammu raudam Daniela noteikti negrib. – Visus 200, ja tu tagad neraudāsi.

Sieviete caur asarām pasmaida. Viņas skatiens nopēta ik katru meitas centimetru, kā pārliecinoties par viņas reālumu. Smaids ātri vien izdziest, ievērojot zilo pleķi uz bālās ādas. – Kas tev ar vaigu?

- Marta, nomierinies, mēs visu tūliņ uzzināsim. Redzi, Danielai nekas nekait? – Pauls iejaucas sarunā, mierinoši pieskardamies sievietes plecam. – Nāc, palīdzi man atnest tēju un kafiju.

Pēc tā abi vecāki uz sekundi pamet istabu, lai vēlāk tajā atgriestos ar četram krūzēm. 3 kafijas un 1 tēja Danielas mātei. Meitene nespēj novaldīt vieglu smaidu, beidzot ieraugot sen kāroto kafiju. Viņa to bija vēlējusies jau kopš pamošanās, tomēr Alekss neļāva piepildīt šo vēlmi, sākot runāt par kaut kādām nolaupīšanām, zilumiem un Danielas atmiņas zudumiem.