IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

36

- Aleksandr! – Skaļš sauciens acumirklī pamodina puisi. Šo ausīs griezošo skaņu viņš spēj atpazīt jebkur. Ramona. Gausi atvēris acis, Alekss sāk apjēgt, ka ir saliecies deviņos līkumos Annas gultā, tajā laikā, kad pati meitene te nemaz nav. Lēnām uztrausies sēdus, puisis neveiksmīgi mēģina noņemt melnās matu šķipsnas no acīm. Deniņos pulsē trulas sāpes.

- Vai tev nav pašam sava gulta? – Ramona jautā, aizkaitināti vākdama uz zemes samestās bārbijas. Pulkstenis pilda savu uzdevumu un rāda laiku – 07:13. Doma par universitātes apmeklējumu vēl vairāk pastiprina Aleksa galvas sāpes. – Kur Anna?

- Ēd. Es ieteiktu tev darīt to pašu. – Sieviete nosaka, iemezdama visas mantas lielā kastē telpas stūrī. Kastei ir apzīmētas visas malas. Vienā no tām viņš atpazīst arī savu gleznojumu – kaķi, kuram, šķiet, ir salauzuši mugurkaulu un kājas. Zaļās acis aizņem gandrīz visu seju. Šo anatoma murgu glābj vien saulīte pašā augšā. Alekss bija to zīmējis, kad viņam bija aptuveni 7 gadi.

Puisis uzspēlēti lēni pieceļas un tikpat lēni pamet istabu. Ramona, kura no rītiem ir nedabiski enerģiska, velta viņam aizkaitinātu skatienu. Sieviete necieš mīņāšanos uz vietas. Viņa vēlas, lai visi dzīvotu vienā dzīves rimtā ar viņu, ko vairums šajā mājā arī dara. Aleksam tīri labpatīk darīt pretējo.

Virtuvē viņu sagaida visa ģimene. Anna ar sapņainu izteiksmi dzer apelsīnu sulu. Skatiens veras tukšumā, it kā viņa nemaz neatrastos šeit. Bālā āda asi kontrastē ar sarkanajiem vaigiem. Rinalds ir paslēpis telefonu zem galda, acīmredzot domādams, ka neviens to neievēros. Mājas galva – Pauls - tajā laikā gaida, lai uzvārītos kafija, pie reizes lasīdams avīzi.

Alekss izmanto tēva neuzmanību, lai ielietu kafijas krūzē karsto ūdeni un apsēstos pie galda. Kad Pauls to ievēro ir jau par vēlu kaut ko mainīt. Vienīgais, ko viņs spēj darīt, ir vēlreiz ieliet tējkannā ūdeni un atkārtot vārīšanās procesu.

- Man uzrakstīja Linda. – Rinalds pēkšņi nosaka, pārtrauktdams veļas mašīnas monotono duņoņu. – Viņas abas ir slimas.

Tēvs novēršas no avīzes un palūkojas uz dēlu. – Vīruss?

- Laikam. – Puisis izdveš. Anna tajā laikā pabīda tālāk pusizdzerto sulas krūzi. Virtuve ieslīgst domīgā klusumā.

- Es šodien biju sapnī. – Anna pēkšņi nosaka. Balss ir čerkstoša. Vien tagad Alekss ievēro meitenes nogurumu. Puisis bija pievērsis uzmanību slimības izpausmēm, tomēr pat neievēroja Annas trīcošos pirkstus un plakstiņus, kuri tā vien gaida izdevību, lai aizvērtos.

Pauls, izskatīdamies no tiesas noraizējies, nomet avīzi uz skapīša un piesoļo pie meitas. – Kāpēc? Vai mēs tev neteicām, ka šādus eksperimentus drīkst veikt tikai tad, kad jūties tam gatava? Tu vēl esi ļoti maziņa, tavas spējas ir ļoti nestabilas un grūti kontrolējamas.

Anna noliec galvu, kā juzdamās vainīga tēva priekšā. – Tas nebija speciāli. Es vienkārši... Tas vienkārši notika. Es nevarēju to ietekmēt.

Alekss satraukti norij siekalas.

- Es jutu, ka es to daru, tomēr tas nebija ar nodomu. – Viņa bilst. – It kā manas spējas darbotos bez manis.

Pauls pārmij saspringtus skatienus ar Rinaldu un Aleksu. Anna nesaprot, kas notiek, tomēr puiši, kuri, pateicoties patstāvīgai saskarsmei ar ārstiem, ir apguvuši elementāro medicīnu, spēj izvirzīt visai nopietnu pieņēmumu.

- Vai bija vēl kaut kas? – Vīrietis jautā.

- Man bija grūti iziet no sapņa. Es domāju, ka tur palikšu uz visiem laikiem. – Meitene trīcošā balsī izdveš. Manīdams, ka māsas acīs mirdz asaras, Alekss atstāj kafiju novārtā un paņem viņu klēpī. – Intervija ir beigusies.

Pēc šiem vārdiem viņš kopā ar drudzī nomocīto Annu dodas uz savu istabu. Meitenes asaras padara Aleksa kreklu mitru, tomēr viņš tam nepievērš uzmanību. Sāpes deniņos nerimstas.