IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

11

Esmu sākusi rakstīt blogu, ja ir interese, varat apskatīt arī to. Tur var ar mani pačatot ārpus šo stāstu robežām, tā teikt, vairāk manis, mazāk manas fantāzijas un stāstu. :)  

Diena pagāja tik nomācoši, cik tas vispār ir iespējams. Nav jau tā, ka Daniela to negaidīja. Viņa bija ar to rēķinājusies jau no paša sākuma, tomēr tas nekādi nemazināja izjusto garlaicību.

No sākuma Daniela sniedza garāko interviju savā dzīvē. Pauls piestrādāja par sekretāru, kurš pierakstīja katru meitenes vārdu, tajā laikā, kad Elvīra uzdeva visus iespējamos jautājumus. Vairums gadījumu nemaz nebija saprotams, kāds jautājumam ir sakars ar sapņiem. Ko gan viņiem var dot meitenes mīļākais ēdiens vai sapņu profesija? Acīmredzot viņas domas atšķiras no pārējo, jo nāca kā no pārpilnības raga.

Tālākie "piedzīvojumi" izslēdza iespējamību, ka Daniela atviegloti uzelpos. Uzreiz pēc intervijas viņa iesēdās Paula mašīnā un kopā ar pārējiem devās uz slimnīcu, kurā viņi strādā. Mazliet mierināja fakts, ka Alekss palika mājās. Vismaz viņai nenāksies atlikušo laiku baidīties, ka puisis izpļāpāsies par Elvi. Lai arī viņš bija solījies neko neteikt, tik ilgi, cik solījums tiek pildīts un meitene piestrādā par izmēģinājuma trusīti, puiša raksturs liek apšaubīt vārdu patiesumu.

Droši vien Pauls, Elvīra un Dāvids ir ievērojami cilvēki slimnīcā, jo uz visām nepieciešamajām procedūrām viņa tika bez rindas un liekiem skatītājiem. Danielai, jau atkal, nav īsti skaidrs, ko gan šīs pārbaudes var pateikt par viņas sapņu dzīvi, tomēr šajā sakarā netiek bilsts ne vārds. Galu galā viņi ir ārsti. Tāds ir ārstu darbs – veikt simtiem bezjēdzīgu procedūru, lai beigās pateiktu, ka cilvēks ir vesels. Kā izrādījās, Pauls ir psihologs, Dāvids – endokrinologs, bet Elvīra strādā par molekulāro biologu.

Visām procedūrām beidzoties, Danielu nogādā atpakaļ Paula mājā. Pulkstenis rāda jau 15:27, kas ir droša zīme, ka viņai neizdosies izvairīties no citu morfeju satikšanas. Šo nojausmu tikai apstiprina Elvīra, kura jau ceļā uz mājām sniedz raksturojumu katram no bērniem. Apraksti ir tik detalizēti, ka jāsāk šaubīties vai maz ir nepieciešamība ar iepazīties.

Mašīnai piestājot pie mājas, Daniela brīdi paliek uz vietas. Viena daļa kliedz, ka iepazīšanās ar pārējiem nāks par labu. Visus šos gadus viņa bija viena. Viņa alka pēc cilvēka, kuram varētu pastāstīt par sapņos piedzīvoto, nebaidoties pēc tā nonākt trakonamā. Alekss sniedza šo iespēju. Daniela beidzot sajuta atbalstu, sajuta sapratni. Lai arī Alekss izrādījās tas vēl maita, viņš sniedz tik nepieciešamo palīdzību. Meitene bija laimīga, uzzinot, ka nav vienīgā. Tagad dzīve ir četkāršojusi laimi. Komplektā ar Aleksu nāca vēl 4 sapņotāji. Tas taču ir brīnišķīgi, vai ne?

Laimi izjauc vien otra meitenes daļa – tā, kura baidās no tikšanās ar pārējiem. Ja nu viņi ir tādi paši kā Alekss – egoistiski, augstprātīgi idioti, kuri iedomājas sevi par pasaules nabu? Ja nu viņi nepieņem Danielu? Viņi ir kopā kopš dzimšanas, viņi ir kā vienota ģimene, kurā pēkšņi iejaucas svešinieks.

- Neuztraucies, tu viņiem patiksi. – Pauls izdveš. Daniela vien tagad saprot, ka visu šo laiku vīrietis bija vērojis viņu caur spoguli. Elvīra un Dāvids jau ir izkāpuši no mašīnas. Meitene brīdi veras pretī, tad strauji novēršas un izkāpj no mašīnas.

Kā saka, granāta vienā bedrē nekrīt. Nevar taču būt, ka visi četri "morfeji" būs tādi paši maitas kā Alekss, vai ne? Viņš pats bija teicis, ka viņam nav līdzinieku. Ievilkusi plaušās gaisu, meitene dodas iekšā mājā.

Tikko Daniela sper soli istabā, viņu gandrīz nogāž no kājām kāds mazs radījums, kurš dzenas pakaļ basketbola bumbai. Pēdējā momentā meitene paspēj pamukt no ceļa, tādējādi izvairoties no kritiena. Pats skrējējs saķer bēgošo bumbu un elsojot apsēžas uz paklāja. Vien tagad Daniela spēj identificēt "radījumu" kā mazu, piemīlīgu meitenīti. Viņa nevarētu būt vecāka par pieciem gadiem. Viņas garie, gaišie mati, brīvi krīt pāri pleciem. Lai arī meitenīte ir visai jauna, jau tagad ir skaidrs, ka viņa izaugs par skaistu sievieti. Daniela šajā vecumā bija neglītais pīlēns, ja neteikt vairāk. Meitenītei ir lielas, pelēkas acis, kuras ir pilnas enerģijas un dzīvesprieka. To apstiprina arī viņas aizrautīgie un skanīgie smiekli. Strīpainā jakā, svārki un biezās zeķubikses, netraucē viņai pa pusei smejoties, pa pusei elsojot gulēt uz paklāja. Skatiens ir pilns tās bērnišķīgās enerģijas, kura ir raksturīga tikai un vienīgi bērniem.