IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

43

Dana sajūt kādu pieskarāmies plecam, bet apkārtne ir tukša, nevienas dzīves dvēseles. Vien pilsēta, kuras ielās bezmērķīgi klejo vējš. Dažviet lidinās cilvēku atstātie ēdiena iepakojumi. Veikali, slimnīcas, skolas ir atvērtas, taču neviens, izņemot meiteni, tajās nav. Ik pa laikam klusumu pārtrauc skaļi blīkšķi, māju jumtiem atdaloties no ēkas. Nav īsti skaidrs kādēļ, tomēr ēkas nespēj ilgi saglabāties veselas. Iespējams, pie dīvaina sapņa ir vainīgs Danielas veselības stāvoklis. Tādējādi ķermenis dod ziņu, ka tā iekšpusē notiek tas pats. Pēc cik ilga laika kāds no jumtiem uzvelsies viņai virsū? Pēc cik ilga laika ķermenis atteiksies funkcionēt?

Pauls bija sacījis, ka sapņa kontrolēšana sagādās grūtības. Kā pārliecinoties par to, meitene iedomājas kā uz ielas stāvošais volvo sāk braukt. Mašīna pretojas. Tas ir kaut kas jauns. Nekad iepriekš tā nav bijis, bet viņa nedod šim faktam sevi pārbiedēt. Dana koncentrējas uz mašīnas veidola un pēc pāris sekundēm tā padodas viņas gribai. Dzinējs ierūcas un mašīna sāk kustēties pa tukšo ielu, piepildot to ar vienmērīgu dūkoņu. Ņemot vērā, ka apkārt valda kapa klusums un nav neviena cilvēka, tas izskatās dīvaini, it kā viņa būtu iekļuvusi filmā. Trūkst vien kāds zombijs, kurš strauji parādīsies aiz stūra un saķers no mugurpuses.

Kāds nezināms spēks sapurina Danas plecu. Jau atkal. Līdz apmulsušajai meitenei beidzot nonāk sapratne par notiekošo – kāds viņu modina. Apstājusies ielas vidū tā, lai kāds no jumtiem netīši (vai tīši) nenosistu, viņa aizver acis un piespiež sevi pamest šo šausminošo ielu. Mosties.

Process ieilgst, tomēr pēc kāda laika viņai izdodas izrauties. Šķiet, pie izejas ir želeja, kurai ir jāiziet cauri, lai pamostos. Tā palēnina procesu, taču nespēj pilnībā apstādināt.

Daniela atver acis un attopas istabā, gultā. Ir nepieciešamas pāris sekundes, lai prātā ataustu tas brīdis, kad viņa pameta virtuvi un devās gulēt. Pulksteņa rādītāji jau bija pārsnieguši piecinieka robežas, aiz loga ausa saule.

- Kā gulēji? – Atskan jautājums. Daniela pagriežas uz otriem sāniem un attopas veroties Paulā, kurš ir apsēdies uz gultas malas un lūkojas viņā ar neslēptu satraukumu. Vīrietis izskatās tieši tā, kā cilvēkam būtu jāizskatās pēc grūtas dienas un negulētas nakts. Zili loki zem acīm, noguris skatiens, bāla āda.

- Labāk nekā domāju. – Viņa izdveš, pietraušoties sēdus. Pulkstenis rāda, ka ir astoņi no rīta. Ar trīs stundām pilnīgi noteikti nepietika, lai izgulētos. Vēl jo vairāk, vīruss, šķiet, šodien nolēma neslinkot. Daniela skaidri jūt cik sasvīdusi ir. Tajā pašā laikā viņai nākas sakost zobus, lai tie neklabētu. Uz rokām ir uzmetusies zosāda. Ciešāk ietīdamās segā, viņa nočukst.– Auksts.

Pauls saprotoši pamāj, pieceldamies no gultas. – Apģērbies. Es tūliņ atnesīšu termometru. Pēc 10 minūtēm nāc uz viesistabu, mums ir jāparunā.

Pēc šiem vārdiem vīrietis iziet no istabas. Meitene novaidas un iekrīt atpakaļ gultā. Aukstums, galvassāpes, kaulu sāpes un nogurums ir pārāk daudz vienam organismam.

***

Tieši desmit minūtes vēlāk Daniela iesoļo istabā. Uz galda stāv vairākas tējas krūzes, no kurām ceļas tikko manāmi garaiņi. Dvīnes izskatās tā, it kā nebūtu nemaz gulējušas. Abas māsas ir apsēdušās uz krēsliem, pirkstiem cieši piekļaujoties karstajai krūzei. Tas nemazina pirkstu trīci. Kontrolējamais sapnis prasa piepūli. Tieši šī iemesla dēļ nedrīkst pavadīt sapnī vairāk par divām naktīm. Šodien visi morfeji ir noguruši. Pauls, Ramona, Dāvids, Elvīra un mamma ir iekārtojušies mazajos dīvāniņos. Vecāki visiem spēkiem pūlējas slēpt satraukumu, tomēr tas neizdodas diez ko labi. Dāvida kāja nervozi raustās, mamma kodī lūpu, veroties galda virsmā. Alekss, kā ierasts, sēž uz savas palodzes. Gaisma, kas viņu apņem, ļauj meitenei saskatīt nogurušo skatienu un mitro pieri. Arī viņu vīruss šodien skāra īpaši spēcīgi. No grupas visvairāk izceļas Rinalds, kurš joprojām ir ģērbies pidžamā. Laikam ar to nepietika, lai justos ērti, tādēļ puisis paņēma līdzi arī segu. Komplektā ar tēju, aina izskatās apskaužami silta un idilliska.