IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

66

- Aizmirsti visu, kas notika kopš tavas nolaupīšanas. – Pazīstama balss pavēloši nosaka. Daniela vēlas noraidoši papurināt galvu, nokliegties, ka viņa to nedarīs, tomēr nespēj pretoties spēcīgajai ietekmei. Pirmo reizi dzīvē meitene attopas mainītās lomās. Tagad ietekmē VIŅU.

Atmiņas sāk izplēnēt. Tās apstādināt ir neiespējami. Gar acīm īsiem uzplaiksnījumiem parādās šajās dienās notikušais. Gluži kā izmisis slīcējs glābšanas riņķi meitene cenšas satvert zūdošās atmiņas, bet tas nevainagojas īpašiem panākumiem. Tās zūd kaut kur, no kurienes vairs nekad neatgriezīsies.

Daniela redz trīs vīriešu siluetus, kuri saķer viņu. Cauri ķermenim izšaujas īss panikas uzplaiksnījums, it kā viss notiktu tagad, nevis 3 dienas atpakaļ... Atkal atverot acis, viņa attopas greznā istabā, aiz loga paveras skats uz biezu meža audzi... Balss pavēl sargiem likt meiteni mierā, Daniela paveras balss virzienā un ierauga pazīstamu apviedu... Viens no sargiem atnes maiņas apģērbu un veselu grāmatu kaudzi. Vairums no tām meitene ir lasījusi un, jāatzīst, ka viņai tās patika...Ik reizi, pienākot vakaram, viņas rokas muskulī ievada spēcīgas miega zāles. Pirmo laiku viņa cenšas pretoties, tomēr drīz vien apjauš, ka tas ir bezjēdzīgi... Klejojot pa mājas greznajām istabām, viņa uzduras zeltainam labradoram. Suns ir neticami skaists un izskatās labsirdīgs, vismaz tik ilgi, līdz viņa nesper soli tuvāk logam. Tad radība brīdinoši ierūcas...Daniela ierauga ainu, kurā kliedz, lai viņu liek mierā, lai ļauj iet mājās, bet neviens no sargiem pat nepaskatās uz viņu... Meitenei atļauj iziet ārā no mājas. Nākamajā ainā viņa metas bēgt, tomēr drīz vien tiek saķerta. Sitiens pa seju apstulbina tik ļoti, ka viņa pat uzreiz nesaprot, ka ir atgriezusies mājā... Viņai tiek lūgta palīdzība, bet Daniela pretojas līdz pēdējam. "Ja tu to neizdarīsi, es parūpēšos, lai tava ģimene un draugi ciestu," pazīstamā balss nosaka. Meitene veras otra cilvēka sejā...

Atmiņas aptrūkstas, Daniela izmisīgi cenšas paturēt prātā pēdējo ainu, cenšas atcerēties šo seju, tomēr tas ir tas pats, kas dušā noturēt ziepes. Pagātnes aina izslīd no galvas tāpat kā ziepju gabals no rokām.

***

Daniela pamostas ar sāpošu galvu. Saule ir tikko uzaususi, telpa joprojām ir salīdzinoši tumša, bet meitene skaidri jūt, ka vairs neaizmigs. Galvā valda savāds nemiers, bet tā iemeslu viņa nespēj saprast. Pēc pāris sekundēm halāts jau ir uzrauts mugurā un Daniela dodas taisnā ceļā uz virtuvi. Paula māja ir kļuvusi teju tikpat pazīstama kā pašas. Nu jau viņa nekautrējas paņemt ēdienu no ledusskapja, neprasot nevienam atļauju. No sākuma gan būs kafija, tikai pēc tam ēdiens. Iespējams, karstajam dzērienam izdosies mazināt trulās sāpes galvā un satraukumu, kurš bez acīmredzama iemesla plosās pakrūtē.

Virtuvē meitene sastopas ar to vienīgo cilvēku, no kura viņa būtu vēlējusies izvairīties. Īstenībā, Daniela labprāt pavadītu visu dienu, visu nedēļu, visu mēnesi, gadu un tā tālāk kopā ar puisi, tomēr kāda likteņa joka dēļ, meitenes klātbūtnē viņš uzvedas kā pilnīgs idiots. Kā zināms, mīlēt idiotu nav nemaz tik vienkārši. Alekss sēž ar muguru pret viņu un dzer kafiju. Kā smiedamies par viņu, puisis jau atkal ir uzvilcis vien pidžambikses. Tas jau vairs nav smieklīgi!

- Labrīt. – Viņa izdveš, cenzdamās slēpt saspringumu savā balsī. Uzturēšanās vienā telpā ar Aleksu jau tāpat ir gana smags pārbaudījumus, pat tad, kad viņi nav vieni un apģērbti.

Alekss tik strauji pagriežas pret viņu, ka Danielas neviļus atkāpjas, pārsteigta par šādu reakciju. Puisis lūkojas viņā ar TĀDU skatienu, it kā viņa būtu citplanētietis. Meitene nespēj neievērot cik noguris viņš izskatās. Gan fiziski, gan morāli.

- Daniela? – Viņš pārjautā, kā nespēdams noticēt savām acīm. Viņa pati gan sāk satraukties par morfeja garīgo veselību. Viņš uzvedas mazākajā mērā dīvaini.

Pirms meitene paspēj izteikt kaut vārdu, puisis pielec no krēsla un piesoļo pie viņas. Ja tas nebūtu Alekss, Daniela nospriestu, ka viņš ir satraucies. Zilpelēkās acis pārslīd viņai pāri un apstājas pie vaiga. Meitene ar acs kaktiņu mana viņa plaukstu sakustamies, taču tūliņ atgriežamies pie sāniem, it kā viņš jau taisītos pieskarties viņas sejai, tomēr pēdējā brīdī pārdomātu.

- Kas to izdarīja? – Atskan jautājums. Balsī ir skaidri saklausāmi dusmu pavedieni. Skatiens vēsta, ka viņš ir gatavs kādu izklaustīt. Mierina vien fakts, ka šis niknums nav vērsts pret viņu. Vismaz tā sķiet.

- Izdarīja ko? – Meitene pārjautā, saraukdama pieri. Alekss stāv mazāk kā metra attālumā un tas mazliet bremzē domāšanu. Ne mazu lomu spēlē arī galvassāpes, kuras liek domāt, ka viņai kāds ir iesitis ar beisbola nūju.

- Tev uz vaiga ir zilums. – Puisis paskaidro. – Tu tik bieži kaujies, ka to pat nemani?

Daniela mulsi pieliek pirkstus pie vaiga un tūliņ saraujas. Tik tiešām, sāp. Alekss, neatraujot skatienu, vēro meiteni.

- Izstāsti, kas notika. Kas tevi nolaupīja? – Alekss krietni mierīgākā un iecietīgākā tonī lūdz. Meitene spēj vien pārsteigti mirkšķināt acis. Nolaupīšana? Ko?

- Par ko tu runā? – Viņa jautā, satraukti nopētīdama puisi. Rodas iespaids, ka viņš ir izsists no līdzsvara. Daniela pat neviļus pārbauda vai viņa zīlītes nav palielinātas kādu narkotiku ietekmē. Citādu izskaidrojumu šādai uzvedībai ir gūti atrast.

Puisis piesoļo vēl tuvāk, piekaļot savas gaišās acis meitenei. – Tevis nebija trīs dienas, Daniela. Mēģini atcerēties...

- Daniela? – Aiz muguras atskan neticīga balss. Alekss novērš skatienu no viņas un strauji atkāpjas, ļaujot beidzot normāli ieelpot gaisu. Pagriežoties skatiens sastopas ar Paulu. Arī viņa sejā ir lasāms neslēpts pārsteigums. Tas jau sāk kļūt aizdomīgi. Vai visi būtu nolēmuši kopīgi nospēlēt teātri? Meitene skaidri atceras iepriekšējo dienu un nolaupīšana tajā noteikti neietilpta. Bet, ja Alekss vēl spētu šādā veidā pasmieties par viņu, tad Pauls nekad to nedarītu.

- Labrīt, Paul. – Daniela izdveš, skaidri saprazdama, ka saruna ievilksies mazliet ilgāk, nekā viņa bija cerējusi.