IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

102

Tirpstoša roka izrauj Danielu no trauslā miega, kurā viņa bija ieslīgusi. Aiz loga joprojām ir piķa melna tumsa, taču telefons apgalvo, ka kopš aizmigšanas ir pagājušas četras stundas. Visu šo laiku meitene bija gulējusi gaužam neērtā pozā – rokas un galva bija atradušas savu vietu uz Aleksa gultas malas, bet pārējais ķermenis centās izciest cietā krēsla dāvātās "ērtības". Palātā valda pustumsa – gaismu sniedz vien aiz loga redzamās laternas, Aleksa aparāts un koridorā tik tikko saskatāmā gaisma. Ar mērķi atdzīvināt nogulēto roku, Daniela pietraušas no savas vietas un vairākas reizes savelk pirkstus dūrē, lai pēc mirkļa tos atkal atlaistu. Zāļu efekts ir gandrīz zudis, tādēļ meitene cenšas neskatīties uz Aleksu – viņa lieliski zina, ka tas izraisīs tikai pārmetuma vilni savā adresē. Tā vietā viņa ieklausās kardiogrāfa ritmiskajā skanēšanā. Aleksa sirds sitas lēni, taču regulāri, kā pēc pulksteņa.
Skatiens aizslīd līdz otram krēslam, kurš ir novietots iepretim Aleksa gultai. Pirms aizmigšanas Daniela tur bija redzējusi Paulu. Vīrietis mēģināja pierunāt viņu doties mājās, bet meitene iespītējās un galu galā viņš padevās, piekodinot nerādīties ārstiem lieku reizi acīs. Viņam izdevās sarunāt ar virsārstu Danielas palikšanu šeit, taču no pārējiem labāk būtu izvairīties.
Viņas plānos neietilpa šo pavēli pārkāpt, pat vairāk, rudmate cerēja, ka spēs visu nakti nogulēt pilnīgā mierā, ne reizi nepamostoties. Neizdevās. Tagad Daniela izjūt spēcīgu vēlmi iziet no palātas un mazliet paklejot apkārt, iespējams, pat izšmaukt ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu, kuru plaušas tik ļoti vēlas. Viņai nekad nav patikušas slimnīcas, ar tām asociējas tikai sliktās atmiņas, bet tagad meitene negrib pamest šo vietu, gribas palikt kopā ar Aleksu līdz viņš izveseļosies, līdz viņš atgriezīsies mājās, līdz atlabs, pabeigs universitāti, iestāsies darbā un kaut kad, cerams, ļoti tālā nākotnē, nomirs. Meitene tomēr uzdrošinās uzmest skatienu guļošajam jauneklim, kurš nav pakustējies ne par milimetru kopš nonākšanas šeit.
Gaitenis ir ieslīdzis pustumsā. Gaisma ir ieslēgta vien reģistratūrā, lai arī, cik nu Daniela spēj saskatīt, tur neviens nesēž. Māsiņu balsis nāk no kabineta, kas atrodas mazliet tālāk – atpūtas telpas.
Pēkšņi kāds spēcīgi parauj Danielu aiz matiem, liekot pastreipuļot uz priekšu. Pārsteigums ir tik liels, ka kādu brīdi viņa nespēj pat neko izdarīt, gluži vienkārši nespēdama novērtēt situāciju. Uzbrucējs atliec Danielas galvu uz atpakaļu, ļaujot beidzot saskatīt savu seju.
Ja vien meitene nebūtu morfejs, viņa šobrīd paziņotu, ka atrodas sapnī. Diemžēl, rudmate skaidri spēj atšķirt realitāti no sapņa un pretī stāvošais cilvēks pavisam noteikti ir reāls. Linda. Pagalam saniknota Linda. Acīs vīd tāds naids, ka Daniela pat bez situācijas noskaidrošanas saprot – būs slikti.

- Linda, man sāp, velns parāvis! – Viņa izšņāc koridora klusumā, cenzdamās noņemt meitenes pirkstus no saviem matiem. Bezjēdzīgi. Dvīne ir ieāķējusies tā, it kā Daniela nemaz nebūtu cilvēks un nejustu sāpes.
- Klusē, sīkā maita! – Linda caur zobiem izgrūž rudmatei pie pašas auss. Ja meitene šobrīd nenogalinātu ar skatienu vien, varētu pastrīdēties par to, kura te ir "sīkā", taču ir maz ticams, ka tas interesēs saskaitušos fūriju.
Pēkšņi Linda metas tālāk pa koridoru, šķiet, nemaz neievērojot, ka nopakaļ velkas Daniela, kura visiem spēkiem cenšas atvieglot sāpes. Kas te, pie velna, notiek?! Vēl minūti atpakaļ viņa bija mierīgi gulējusi Aleksa palātā un neviens trakais necentās viņu atstāt bez matiem!
Rudās lokas krīt priekšā sejai, liekot justies pilnīgi dezorientēti. Kur viņa tiek vilkta? Kāpēc viņa tiek vilkta? Vai Linda jau sen ir nojūgusies?
Kad meitene jau paver muti, lai sāktu saukt pēc palīdzības, dvīnes tvēriens atslābst un Daniela pastreipuļo vairākus soļus uz priekšu. Ķermenis vārās dusmās, liekot zibens ātrumā apmesties otrādi. Linda ir aizvērusi aiz sevis palātas durvis. Sejas izteiksme pauž, ka viņa ir ar kaut ko ļoti iepriecināta. Intuīcija saka, ka Danielai tas sagādās pretējas emocijas. Viņa var būt stiprāka par Lindu morfejisma ziņā, taču tīri fiziski meitene ir vārgulis, turpretim dvīnes bija trenējušās cīņas sportā gadiem ilgi. Tas gan neliek just mazāk dusmu.
- Tu esi prātu izkūkojusi!? – Rudmate šoreiz jau krietni skaļāk jautā. Linda nekādi nereāģē, skatienam aizlīdam kaut kur tālāk.
- Daniela, prieks tevi atkal redzēt. – Aiz muguras atskan tik labi pazīstamā balss.