IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

38

Daniela aizver acis, atspiežoties pret mašīnas priekšējo sēdekli. Salonu ir piepildījusi klusa, vienmērīga dzinēja dūkšana un tējas smarža. Meitenei šķiet, ka viņa deg no iekšpuses. Iespējams, pie vainas ir biezais mētelis, kuru viņa tā arī nenovilka, bet varbūt tā ir zīme, ka vīruss cenšas uztaisīt no viņas cepeti. To Daniela vēl nav izlēmusi.

- Esi droša, ka visu paņēmi? Pidžama, lādētājs, telefons. Viss ir? – Pauls jautā, pārtraukdams klusumu. Ja šeit būtu mamma, mašīna jau sen būtu cietusi no skaņas trieciena, tomēr viņas te nav. Sieviete palika, lai parunātu un mazliet nomierinātu tēvu. Spriežot pēc sejas izteiksmes, viņam tik tiešām bija nepieciešams atbalsts.

- Šķiet, jā. – Daniela nosaka, joprojām neatvērdama acis. Kā smejoties par meiteni, šodien pēc ilgiem laikiem uzspīdēja saulīte, kura ar savu spožumu, šķiet, cenšas izdedzināt acis. – Gan jau mamma atvedīs, ja būšu kaut ko aizmirsusi.

Pauls brīdi klusē, kā apdomādams savu sakāmo. – Izskatījās, ka tavs tēvs nebija diez ko priecīgs par manu ierašanos.

Daniela gurdi nopūšas. – Viņam ir grūti pieņemt visu to morfeju padarīšanu. Viņš uzskata, ka tā ir slimība, kura ir jāārstē. Jūsu ierašanās padarīja visu notiekošo reālāku. Neaizmirstiet arī faktu, ka jūs gandrīz apprecējāties ar manu māti. Starp citu, es vēlēšos dzirdēt detaļas un uzzināt, kāpēc to noklusēja no manis.

No Paula puses atskan klusi smiekli, kuri liek meitenei beidzot atvērt acis. Vīrieša lūpas rotā smaids. – Mums ar tavu māti bija tipisks pusaudžu romāns, kurš izvertās mazliet plašāks, nekā mēs domājām. Viss beidzās ar to, ka es viņu bildināju. Mums vēl nebija pat 20 gadu.

- Un kas notika? – Daniela jautā, cenzdamās iedomāties savu māti un Paulu kopā. Meiteni pārņem šaubas, ka vīrietis spētu izturēt mātes enerģiskumu. Viņš šķiet pārāk...mierīgs. Pauls izstaro pilnīgu mieru un harmoniju ap sevi. Lai arī Alekss ir pilnīgs pretstats savam tēvam, arī puisi dažreiz var redzēt līdzīga miera pārņemtu. Tādos brīžos viņš vien mēmi vēro pasauli, it kā tā būtu parasta bilde. Daniela jau vairākkārt ir redzējusi šo izteiksmi, puisim pīpējot.

- Tavai mātei piedāvāja apmācību Īrijā un viņa aizbrauca. Tajā laikā nebija Skype vai mobilo, tāpēc mūsu kontakts drīz vien aptrūkās. Mēs abi iemīlējāmies pa jaunu un dzīvojām savu dzīvi ar citiem cilvēkiem. Tava mamma atrada Guntaru, bet es – Danutu. – Vīrietis nosaka, joprojām nezaudēdams vieglo smaidu uz lūpam. Tajā gan pazib viegla skumju atblāzma, tomēr tā zūd tikpat ātri kā uzradusies.

Daniela pievērš skatienu ceļam. Aleksa ģimene ik pa laikam piemin Danutu, bet neviens nekad nestāsta par notikušo, it kā tas būtu kāds tabu temats. – Kā Danuta attiecās pret Aleksa un Rinalda spējām?

- Viņa uztraucās par puišiem, taču nekad neizrādīja nepatiku pret spējām kā tādām. Viņa vienkārši centās pārliecināties, ka puikas ir veseli un jūtas labi. Aleksandrs tajā vecumā bija neiedomājami spītīgs, būtībā tāpat kā tagad, un Danutai nācās viņu pielabināt ar saldumiem, lai viņš neietu sapņos. – Pauls nosaka, izņemdams pagriezienu. Daniela pusapzināti apjauš, ka viņi ir pusceļā. Vārdi par Aleksu iespiežas atmiņā, tāpat kā viss pārējais, kas ar viņu saistīts. Viņa izmisīgi cenšas ievākt informāciju, cenšas izprast puisi, tomēr tas nekādi neizdodas. Alekss ir mīkla, kuru ir teju neiespējami atrisināt.

- Vai Alekss... – Meitene iesāk, tomēr tūliņ apraujas un iekožas lūpā. Ko gan viņa vēlas prasīt? Pauls uzmet viņai īsu skatienu, kā mudinādams runāt tālāk. – Vai viņš vienmēr ir bijis tāds?

Šo pašu jautājumu viņa bija uzdevusi Evertam, tomēr tā arī nesaņēma skaidru atbildi. Danielu piepilda vāra cerība, ka tas izdosies Aleksa tēvam, lai arī ir vairāk kā skaidrs, ka Alekss nav diez ko tuvās attiecībās ar viņu. Pauls nopūšas, it kā atbilde būtu pārāk sarežģīta, lai to tik vienkārši pavēstītu. – Aleksandrs nekad nav bijis vienkāršs bērns. Atšķirība ir vien tajā kā tas izpaudās. Bērnībā viņš, protams, bija savādāks. Kā jau bērns, viņš daudz skraidīja, smējās un dauzījās, tomēr skatiens viņam bija nopietns, it kā viņš saprastu visas tās "pieaugušo" lietas. Pieaugot, jau tika iegūta tā aukstā izteiksme, kuru vērojam tagad.

Daniela klusē, kas sniedz vīrietim izdevību papildināt sakāmo. Balss tonis liek domāt, ka viņš saprot meitenes raizes, lai arī tas ir neiespējami. Viņa pati nezina, ko jūt. – Aleksandrs liekas auksts, brīžiem agresīvs vai tieši otrādi – neparasti mierīgs, tomēr tev der atcerēties, ka tas bērns sevi kontrolē labāk nekā jebkurš cits to spētu. Viņa uzvedība ir teātris, kuram visi tic. Aleksandrs, patiesībā, ir spējīgs izjust cilvēcīgas emocijas, tāpat kā mēs. Domāju, viņš jūt daudz vairāk, nekā mēs ar tevi. Kā saka, klusie ūdeņi tie dziļākie. Viņš spēj dusmoties, viņš spēj lepoties, viņš spēj priecāties. Iespējams, kādreiz, viņš pat spēs kādu iemīlēt...

- Es nesaprotu. – Daniela izdveš. – Izņemot to reizi viņa dzimšanas dienā, es neesmu redzējusi viņu pat pasmaidām. Kā gan var saglabāt to aukstumu un vienaldzību dienu no dienas, mēnesi no mēneša, gadu no gada?

- Tu būsi pārsteigta uzzinot, cik daudzi cilvēki dara to pašu dienu no dienas. Aleksandrs neuzticas cilvēkiem, viņš gaida dunci mugurā no jebkura. Diemžēl, viņš nespēj līdz galam uzticēties pat paša ģimenei. Vienīgais, ar kuru viņš uztur vismaz minimālu kontaktu, ir Anna. Iespējams, viņš domā, ka bērns nepievils. Nezinu. Es pats vēl neesmu atminējis Aleksandra rēbusu. Tas ir pārāk sarežģīts pat priekš manis. – Pauls izdveš, izslēgdams mašīnas dzinēju. Daniela pārsteigti nopēta ielu un atklāj, ka viņi jau ir klāt. Skaistā, pasakai līdzīgā māja jau plešas viņas priekšā.

Pirms izkāpšanas, vīrietis vēl izdveš. – Pamēģini. Iespējams, tev izdosies atminēt rēbusu ar nosaukumu "Aleksandrs".