IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

88

Daniela un Alekss iesoļo vakara tumsas pārņemtajā istabā. Redzami ir vien mēbeļu neskaidrie apveidi un aizkari, kuri ik pa brīdim sašūpojas atvērtā loga dēļ. Vēl nav tik tumšs, lai baidītos spert kaut soli, neuzduroties uz kādas mēbeles stūra, bet nav arī tik gaišs, lai saskatītu ik katru priekšmetu.

Meitene jau pastiepjas, lai ieslēgtu gaismu, kad ap viņas vidukli apvijas divas rokas un piespiež sev cieši klāt. Apbintētā roka ne uz brīdi nepadodas veselajai – tvēriens ir spēcīgs, tomēr uzmanīgs , kā baidoties nodarīt viņai pāri. Nav gan īsti skaidrs kā tas ir iespējams dotajā situācijā, bet Danielas prātu tas aizņem vien īsu sekundi. Viņa neredz, bet skaidri jūt , ka Alekss ir ieracies viņas matos.

- Kas par mīļuma uzplaiksnījumiem? – Meitene jautā, mēģinādama izrauties no tvēriena, lai uzlūkotu puisi. Šajā pustumsā tas būtu veltīgi, Daniela izjūt dīvainu vēlmi vērties viņa apveidā, kuram, viņasprāt, būtu ideāli jāpapildina tumsa, kas ir visapkārt. Divas tumšas matērijas. Tagad, kad Alekss ir viņai atvēries, meitene zina, ka viņš nav nemaz tik ļauns un auksts, kā centās izlikties, taču tas nekliedē visu. Aleksā joprojām ir tumsa, viņš nespēj to noslēpt.

Lai nu kā, puisis neļauj viņai pagriezties, saglabādams tvērienu vienmērīgi stipru. – Es nemēdzu būt mīļš, Daniela.

Meitene klusi iesmejas. Tik tiešām, vēl mēnesi atpakaļ tie būtu bijuši antonīmi, un viņa ne brīdi tajā nešaubītos. Pārteidzoši, cik ātri viedoklis spēj mainīties. Nekāds pūkains zaķītis Alekss nav un nekad nebūs, bet viņa ir droša, ka kāds atoms, kāda niecīga molekula viņa ķermenī ir spējīga uz mīļumu. Tam meitene ir redzējusi pierādījumus un katru reizi tas sildīja sirdi. Gluži kā tagad.

- Ar Annu tu biji ļoti jauks. – Daniela atgādina, piepaceļot lūpu kaktiņus un iegrimstot piecas minūtes vecās atmiņās. – Reti tevi var redzēt mierīgu, atslābušu un vienkāršu.

Uz brīdi iestājas klusums, kura laikā meitene izjūt spēcīgu vēlmi ielūkoties Aleksa sejā. Protams, tajā neko nevarēs izlasīt, kā jau tas vienmēr ir ar viņu, tomēr...

- Tu gribi teikt, ka es esmu mežonīgs, sasprindzis un sarežģīts? – Balsī nav saklausāma ne emocija – ej un pats gudro, vai viņš šobrīd plāno tavu slepkavību vai jau iedomājas karsti skūpstām tevi.

- Sarežģīts – tas būtu pareizākais vārds. – Daniela izdveš un sajūt plaukstas ap vidukli atslābstam. Rudmate nedroši atkāpjas soli tālāk un uzlūko Aleksu. Viņš stāv ar seju pret logu, līdz ar to ielas gaismas vismaz mazliet apspīd viņa seju. Dusmīgs? – diez vai. Drīzāk... noskumis? – nē tas ir kaut kas cits. Meitene tikko manāmi sakniebj lūpas, gudrodama ko slēpj šī skaistā seja.

- Tu taču saproti, uz ko paraksties, vai ne? – Viņš pēc brīža jautā.

- Kādā ziņā?

Alekss nopūšas. Vēl pāris minūtes atpakaļ esošais pacilātais garastāvoklis ir pilnībā izzudis.

- Negribu, lai tu dzīvo iedomās. – Puisis izdveš. – Es nekad nemainīšos. Nebūs tā, ka es vienu rītu pamodīšos, sākšu dziedāt dziesmiņas, dejojot gatavot brokastis un mīlēt katru idiotu, kuru satieku uz ielas. Tas nekad nenotiks. Es vienmēr būšu tāds kā tagad. Mūsu strīdi nekad nebeigsies, mēs vienmēr būsim kā suns ar kaķi.

Daniela aiz pārsteiguma nespēj izdvest ne vārda. Nekas no Aleksa teiktā viņai pat galvā neienāca. Mainīt viņu? – kaut kāds sviests.

- Šī ir tava pēdējā iespēja bēgt, Daniela, jo vēlāk es tevi nekur nelaidīšu. Tu paliksi ar mani, gribēsi tu to vai nē. – Viņš vēl piebilst, pakāpdamies mazliet tuvāk. Meitene nenovērš no viņa skatienu.