IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

46

Daniela strauji aizslēpjas aiz stūra, ieraugot Rinaldu, kurš iesoļo savā istabā. No kāpņu apakšas viņa nespēj skaidri saredzēt puiša sejas izteiksmi, tomēr tas arī nav nepieciešams. Pietiek ar tikko dzirdēto sarunu un morfeja gaitu, lai saprastu, ka viņš ir nikns. Ja kāds pirms šī gadījuma būtu pateicis, ka Rinalds spēj būt nopietns, pat bīstams, viņa vien skaļi iesmietos. Tagad, kad viņa ir dzirdējusi šo dusmīgo toni, kad viņa savām ausīm dzirdēja puisi draudam brālim, Daniela nespēj atmest domu, ka visu šo laiku, iespējams, puisis bija slēpis savu patieso dabu.

Neskatoties uz to, ka Rinalds atklāti draudēja Aleksam, viņa vārdos ir neiespējami neieklausīties. Vai Alekss tik tiešām noignorēja šo variantu vien tāpēc, ka baidījās par Danielas dzīvību? Puisis jau vairākkārt bija devis mājienus, kurus saliekot kopā, var šķist, ka viņam patīk Daniela, tomēr viņa nekad tam īsti neticēja, turpinot meklēt loģiskus izskaidrojumus Aleksa īslaicīgajām prāta aptumšošanās reizēm. Pats Alekss lieliski tajā palīdzēja, turpinot uzvesties kā iedomīgs auns. Tas uzreiz nomierināja. Tāds cilvēks nav spējīgs uz siltām jūtām. Bet šī saruna liek apslēptajām domām jau atkal piepildīt apziņu. Pauls, Rinalds, pat meitene pati, bija ievērojusi Aleksa īpašo attieksmi pret viņu. Viņai patrāpījās tas gods saņemt rekordlielu niknu skatienu, ņurdienu un sarkastisku piebilžu skaitu. Nevienam citam puisis nepievērsa tik daudz uzmanības.

- Daniela? – Atskan balss, kura liek meitenei pārbiedēti satrūkties. Pavērusies skaņas virzienā, viņa ierauga Paulu un mammu, kuri ir tikko iesoļojuši mājā no ārpuses. Spriežot pēc maisiem, viņi devās uz veikalu un aptieku. Kā gan viņa palaida garām to mirkli, kad viņi ienāca?

- Jā? – Meitene jautā, viegli papurinādama galvu, it kā šī kustība spētu aizgaiņāt iepriekšējās domas. Mammas sejas izteiksmē parādās viegls satraukums. Acīmredzot Danielas izskats nav tas spīdošākais.

- Tu labi jūties? – Viņa jautā, pavirši nosviezdama maisus dīvānā. Sieviete pieliek plaukstu pie meitas pieres, taču viņa tūliņ izraujas. – Viss ir labi, es vienkārši aizsapņojos.

Gluži taisnība tā nav. Paula dotās zāles sāk zaudēt savu spēku, un viņa jau atkal jūt drudzi. Galvā pulsē sāpes, nogurums pēc kontrolētā sapņa nekādi nelīdz.

- Tu runāji ar tēti? – Viņa jautā, strauji mainīdama tēmu. Mamma vēl brīdi šaubīgi lūkojas meitā, bet, nospriedusi, ka viss ir labi, pievēršas jautājumam. – Jā, es biju ieskrējusi ofisā, tomēr viņš nebija tajā labākajā omā. Zini tos brīžus, kad viņš iespītējas un uzvedas kā mazs bērns? Goda vārds, kā bērndārznieks.

Daniela mēmi pamāj. Māte cenšas paust faktu, ka tēvs ir pilnīgi pret morfeismu, caur joku. Diez ko ticami neiznāk. Ir skaidri redzams, ka attiecības ar vīru viņu satrauc.

- Tāpat es biju ieskrējusi tavā skolā un skolotāji laipni piekrita izdot tev visus mājasdarbus, lai tu varētu mācīties mājās. Protams, tad, kad jutīsies labāk. – Sieviete nosaka, paceldama gaisā biezu mapi ar papīriem. Daniela skaļi novaidas. – Novāc to no manām acīm.

Sarunā iesaistās Pauls, kurš visu šo laiku bija krāmējis ārā no maisiņiem medikamentus. – Tava mamma teica, ka tev ir problēmas ar eksaktajiem priekšmetiem. Kad viss mazliet nostabilizēsies, es, Elvīra vai Dāvids labprāt palīdzēsim.

Daniela īsi pamāj ar galvu. Meitenes galvā iezogas doma, ka vārda "kad" vietā vajadzētu lietot "ja". Anna ir komā. Cik ilgs laiks paies, līdz šis pats liktenis piemeklēs pārējos? Nekad nav nācies pārbaudīt izturību, mērdējot sevi miega badā. Tagad, šķiet, šāda iespēja būs. Ja viņa ieies sapnī... nav zināms, vai viņa atgriezīsies. Šī doma liek strauji atvadīties no Paula, mammas un doties uz savu pagaidu istabu. Lai cik ļoti vecāki necenstos, šī māja liek justies kā cietuma kamerā. Ik katra šūna jūt nolemtības sajūtu, kuru pārējie izstaro. Neviens īpaši netic veiksmīgam iznākumam, tāpat arī Daniela.

Soļojot cauri atpūtas telpai, kura atrodas starp viņas pagaidu istabu un viesistabu, Daniela uzduras Lindai. Tieši tajā mirklī viena no dvīnēm bija domājusi pamest šo telpu, tomēr, ieraudzījusi nākošo Danielu, apstājas. Skatienā pavīd kas līdzīgs dusmām, aizkaitinājumam. Pilnīgi negaidīti viņa saķer nācēju aiz plaukstas locītavas. Daniela neveiksmīgi cenšas izrauties, tomēr tvēriens izrādās dzelžains. Kurš gan būtu domājis, ka viņa ir tik spēcīga?

- Linda, ko tu dari? – Daniela nesaprotoši jautā, juzdama, ka pakrūtē uzjundī bailes. Meitene ir agresīvi noskaņota. Skatiens ir tumšs, pat gaišā acu krāsa nespēj to slēpt.

- Tu padari Aleksu vāju. – Linda ledainā balsī izdveš. Vēl mazliet un viņai izdosies būt tikpat biedējošai, kā Alekss. – Liec viņu mierā.

Tas ir vienīgais, ko viņa pasaka, pirms atlaist Danielu un izsoļot no istabas.