IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

90

Atspiedusies pret Aleksa mašīnu, Daniela nogaidoši vēro puisi. Viņš ir apsēdies uz verandas malas un nesteidzīgi pīpē cigareti. Meitene zina, ka brauciens līdz skolai neaizņems vairāk par 10 minūtēm, taču kāda balstiņa nebeidz iekšēji kliegt un steidzināt . Vienīgais, kas paglābj Aleksu no lamu jūras, ir paša raksturs. Daniela lieliski pārzin viņu – jo vairāk meitene viņu "zāģēs", jo lēnāks puisis kļūs. Parasta dzīves patiesība, kura neiedomājami kaitina.

- Aleks, es dzirdēju, ka tev lekcijas tikai desmitos. Paķersi mani līdz skolai? – Rinalds jautā, izsoļodams no mājas. Acīmredzot viņš nav tāds pedants kā brālis – puiša šņores ir atsējušās, mati spurojas uz visām debespusēm, bet siltā jaka ir aizvērta tikai līdz pusei. Ar visu to, viņš pamanās izskatīties piemīlīgi.

Alekss pat nepaskatās uz viņa pusi. – Tikai bagāžniekā.

Rinalds nobola acis, taču nebilst ne pušplēstu vārdu. Viņš jau labu laiku atpakaļ iegalvoja, ka vieglāk ir strīdēties ar sienu, nekā ar vecāko brāli.

Šķērsojis sētu un izgājis pa vārtiņiem, puisis piesoļo pie Danielas. Balss ir pieklusināta līdz čukstam, bet uz lūpām ir šķelmīgs smaids. – Es netīšām dzirdēju vecāku sarunu no rīta. Jūs divi esat uzdevuma augstumos, ko?

Meitene jau atkal jūt vaigos sakāpjam karstumam, laikam bija muļķīgi cerēt, ka šis noslēpums paliks viņu starpā. Visvairāk mulsina fakts, ka visi, izņemot Aleksu un Danielu, ir pārliecināti par to, ka viņi darīja ko vairāk par parastu gulēšanu. Ja viņa tagad sāktu liegties, tas padarītu situāciju tikai sliktāku, tādēļ rudmate izspiež no sevis vieglu smaidu. – Ja tu kādam par to izpļāpāsies, es ieiešu tavā sapnī un likšu tev līdz mūža galam pildīt franču valodas mājasdarbus.

- Uzreiz pa sāpīgo, ko? – Rinalds jautā, smaidam mazliet noplokot. Vakar Daniela bija dzirdējusi puiša izmisīgos mēģinājumus sagatavoties šodienas kontroldarbam un spriežot pēc sejas izteiksmes, tas nevainagojās īpašiem panākumiem. – Neuztraucies, jūsu noslēpums ir drošībā. Vismaz man būs par ko rakstīt fanfikus nakts vidū. Tas, vai zini, ir ļoti aizraujoši.

-... un likšu tev izmest datoru vulkāna krāterī. – Daniela papildina iepriekš teikto ar zīmīgu skatienu. Uz Rinaldu tas atstāj iespaidu. Puisis velta īsu skatienu Aleksam, kurš ir gandrīz izpīpējis cigareti un ar savām aukstajām acīm vēro viņus abus pļāpājam. – Es tikai gribēju pateikt, ka man prieks par jums. Beidzot Aleksam būs kāds, kurš spēs kaut ko pateikt pretī un nedabūt par to pa galvu. Gaidu mazos morfejiņus ar tavu raksturu un Aleksa... kaut ko...

Pēc tā Rinalds piemiedz Danielai ar aci un dodas prom. Alekss tajā laikā jau ir piesoļojis pie meitenes un nolūkojas brālim nopakaļ ar bezemocionālu skatienu. – Ko viņš gribēja?

Daniela viegli pasmaida un noliec galvu uz sānu. – Franču valoda, vai zini, ir ļoti sarežģīta.

Skatiens skaidri pauž, ka Alekss viņai nenoticēja, taču puisis nesāk viņu tincināt. – Cik mums vēl ir laika?

Meitene izvelk no kabatas telefonu un viegli sarauc pieri. Everts, atkal. Steidzīgi ielikusi ierīci atpakaļ kabatā, viņa pavēsta, ka līdz skolai ir palikušas 15 minūtes. Alekss neapmierināti nopūšas, tomēr atver viņai mašīnas durvis, pēc pāris sekundēm pats iekrītot šofera krēslā. Daniela neviļus atceras tēvu, kurš, tāpat kā Alekss, allaž sēdēja pie stūres, ar vienu elegantu kustību iedarbināja mašīnu, ieslēdza mūziku un pameta stāvvietu. Vienīgās atšķirības - Pie stūres sēž Alekss un viņš pilnībā noignorē iespēju ieslēgt mūzīku.

- Vai tu jau iepriekš esi bijis vecāku sapņos? – Daniela jautā, lai arī lieliski apzinās, ka atbilde būs apstiprinoša.

- Protams. Kādreiz mums pat bija speciāli treniņi sapņos. Mēs gājām uz mana tēva sapni, tur demonstrējām savas spējas un vēlāk pavēlējām viņam to atcerēties. – Alekss nevērīgi attrauc, izbraukdams uz citas ielas.

- Vai tev nešķiet kaut kā...nepareizi, tas, ko mēs taisāmies darīt?

Puiša piere tikko manāmi saraucas, paužot to, no kā Daniela bija baidījusies – Alekss par to pat nedomāja. Tas nozīmē, ka šī darbība viņu pilnīgi nesatrauc; morfeja privilēģiju izmantošana, lai uzzinātu to, ko vecāki slēpj, viņam ir norma. Daniela, turpretim, vecāku sapņos rādījās vien bērnībā, bet, augot vecākai, nolēma to vairs nedarīt.

- Mēs taču viņiem neko nenodarīsim. Vienkārši paprasīsim pāris jautājumus un liksim to aizmirst. Neredzu tajā neko kriminālu. – Alekss mierīgi nosaka. Daniela nespēj nepasmaidīt. – Nu ja jau mans advokāts saka, ka likumu nepārkāpju...

Puisis uzjautrināti nošūpo galvu, taču neko neatbild, domīgi vērodams ceļu. Rīta "korķi", ievērojami kavē mašīnu, tādēļ nākas ik pa brīdim apstāties.

- Es nesen apdomāju tēva vārdus. – Pēc ieilgušā klusuma viņa izdveš. Aleksa žoklis mazliet nocietinās, ļaujot noprast, ka sarunas par Danielas tēvu viņam neiet pie sirds. – Ja tev bija garlaicīgi, būtu pateikusi to man, nevis domājusi par visām muļķībām, kuras tev dzīves laikā centās iebarot.

Meitene noignorē puiša dusmas. – Es sāku domāt, ka viņam varēja būt taisnība. Tās spējas nes vairāk skādes, nekā labuma. Ja šīs spējas neeksistētu, tagad dzīve būtu krietni labāka.

- Tu to nevari zināt.

Daniela nošūpo galvu, vērodama ēkas, kurām viņi brauc garām. – Padomā pats. Viens morfejs visticamāk piestrādā par slepkavu, bet "melno darbu" liek padarīt tev. Es nogalināju Elvi. Tie ir jau seši cilvēki. Seši cilvēki, kuri cieta morfeisma dēļ. Anna tik agrā vecumā jau pārdzīvoja lielu zaudējumu,velns vien zina, ko dvīnes un Rinalds ir sadarījuši bez citu ziņas. Mēs šantažējam citus, uzzinam to, ko nedrīkstētu zināt, liekam darīt šausmīgas lietas.

Alekss klusē, nenovērsdams skatienu no ceļa, tomēr Daniela spēj just kā viņš apdomā meitenes vārdus un atrod tajos taisnību. Taisnību, kuru viņš nevēlas redzēt.

- Pauls cenšas mūs apstādināt, bet ko gan viņš var izdarīt? Jā, viņš ir izdomājis likumus, taču katrs no mums var tos pārkāpt, viņam to pat neuzzinot. Tas ir milzīgs vilinājums, kuram neviens no mums nespēj pretoties. – Daniela turpina. – Un pēc visa tā, cieš ne tikai mūsu psihe, bet arī ķermenis. Mēs esam vāji, mūsu organismam pat parasta saaukstēšanās ir bīstama. Vecāki par to nerunā, tomēr man šķiet, ka viņi arī paši apzinās – morfeji nebūs ilgdzīvotāji...

Alekss ar skaļu nopūtu pārtrauc meitenes monologu. Acis joprojām vēro ceļu, taču tagad ir skaidri redzams, ka puisis vien daļēji to redz. Lielākā darbība notiek viņa galvā. Pēc kāda brīža viņš padevīgi uzlūko Danielu. – Varbūt tev taisnība.

Tad mašīna apstājas un viņai ar nožēlu nākas konstatēt, ka viņi jau ir klāt. Līdz stundas sākumam ir palikušas 3 minūtes. Alekss atsprādzē drošības jostu un uzlūko meiteni ar mazliet drūmu skatienu. – Bet mēs neko nevaram ar to izdarīt, tāpēc nav ko skumt. Dzīvojam tālāk, dzīve turpinās.

Rudmate viegli pasmaida. Puiša loģiskā domāšana un racionālisms ir Danielai svešs, viņa allaž ir tā, kas uzticas intuīcijai un jūtām, nevis prātam un zināšanām. Katrā ziņā, viņai ir ko pamācīties no Aleksa.

- Man pirmā fizika. Negribētos nokavēt. – Viņa izdveš, un jau pasniedzas, lai atvērtu durvis, kad puisis viņu saķer aiz rokas. – Kur tu tā steidzies?

Pēc tā viņš uzspiež Danielai uz lūpām tādu skūpstu, ka visa vēlme kaut kur iet izzūd kā nebijusi. Viņš smejas par viņu! Sajutis meitenes roku uz sava kakla, Alekss atraujas un atbīdas mazliet tālāk. Lūpu kaktiņi ir mazliet piepacelti. – Neaizraujies, bērns. Tev vēl uz skolu jāiet.

Daniela parāda viņam mēli un beidzot saņemas, lai pamestu mašīnas silto salonu. Ieraugot skolas ēku, garastāvoklis nokrīt krietni zemāk par nulli. Tikai ne to!