IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

106

Alekss lūkojas ārā pa logu, pirkstiem nervozi bungojot kādu ritmiņu. Paši pirmie saules stari jau sāk spraukties cauri nakts tumsai, tik tikko apgaismojot apkārtni. Laternu palīdzība gan vēl ir nepieciešama. Slimnīcas korpusi veido savdabīgu pilsētiņu, kurā valda nepārtraukta rosība. Ik pa laikam ausis sasniedz ātrās palīdzības mašīnu sirēnas un tās atved kārtējo pacientu, kuram nakts izvērsās ne tik mierīga, kā gribētos.
Alekss, sēdēdams uz gultas malas, viegli nošūpo kājas, kuras saglabājas stīvas un smagas, it kā nemaz nepiederētu viņam.
Bezspēks joprojām ir uz vietas, taču puisis pat nedomā atgriezties gultā un mēģināt aizmigt. Daniela uzvedās dīvaini, dīvaināk nekā parasti. Aleksu nepamet doma, ka viņai bija kaut kas aiz ādas. Meitene spītīgi apgalvoja pretējo, bet...kaut kas tur nav tīrs, un šī sajūta nebeidz puisi satraukt. Ja Daniela kaut ko slēpj, tas, visticamāk, nozīmē nepatikšanas.
- Aleks? – Aiz muguras atskan kluss sauciens. Puisis acumirklī paveras skaņas virzienā un ierauga...Lindu. Ir vajadzīgs mirklis, lai paslēptu pārsteigumu. Ko viņa šeit dara? Ir grūti saskatīt viņas seju, taču balss pateica pietiekami. Kaut kas dvīni satrauc. Cita iemesla dēļ Linda ar viņu nerunātu – pārāk kautrīga vai bailīga, īsto iemeslu Alekss vēl nav atšķetinājis.
- Ko tu šeit dari? – Puisis jautā. Nevēlēdamies izrādīt savu vājumu, Alekss pieceļas kājās. Izrādās, to nav tik viegli izdarīt, kad kājas ir veidotas no vates, bet galva griežas kā pēc kārtīga brauciena ar karuseli. Lai nu kā, ar nelielu palīdzību no palodzes puses, viņam izdodas pagriezties pret Lindu un vēl jautājoši pacelt uzaci.
- Mans brālis ir šeit. – Viņa nedroši nosaka, ienākot palātā. Rokas ir nervozi saāķētas kopā. Alekss ir radis, ka puiša klātbūtnē Linda uzvedas dīvaini, taču šoreiz viņa ir pārspējusi pati sevi. Kaut kas nav labi.
- Es zinu. – Alekss bezemocionāli nosaka. – Tu atnāci to pateikt?
Dvīne iekožas lūpā un beidzot palūkojas uz puisi. – Pāris stundas atpakaļ Everts pamodās, ar spējām. Viņš runāja ar Danielu un...
Te nu Aleksa sejā parādās emocijas. Cik vien ātri vājais ķermenis ļauj, viņš metas pie Lindas un draudoši paskatās uz viņu. Straujā kustība, šķiet, izbiedē meiteni.
- Viņi sarunāja, ka Everts tevi izglābs no komas, bet Daniela dosies ar viņu. – Meitene turpina, balsij tikko manāmi drebot. – Viņa sameloja Evertam. Kad mans brālis bija visu izdarījis, bet tu pamodies, Daniela devās sapnī, lai atņemtu Evertam spējas...
Nu kāpēc Daniela turpina darīt muļķības?!
Alekss metas Lindai gar plecu un izskrien koridorā. Galva sareibst, liekot uz sekundi atspiesties pret sienu. Ar šo laiku izrādās pietiekami, lai dvīne viņu panāktu. – Aleks, es nenācu teikt, ka kaut kas nav izdevies. Vienkārši Daniela ir ļoti nemierīga miegā, un es nezināju...nezināju ko darīt.

– Kur ir palāta? - Viņš par atbildi norūc. Linda dodas tālāk pa koridoru, un Alekss viņai seko. Pēc brīža viņi iesoļo divvietīgajā palātā. Pirmais, ko viņš ierauga, ir Daniela. Meitene guļ gultā pa labi, ar pirkstiem iekrampējusies spilvena malā, uz pieres rēgojas sviedru lāses. Ik pa laikam viņas lūpas sakustas, liekot domāt, ka Daniela runā. Alekss piesoļo tuvāk, nespēdams noticēt, ka neapstādināja meiteni. Viņš taču juta, ka kaut kas nav labi, juta, ka nekas labs tam skuķim prātā nav! Idiots!
Skatiens aizklīst pa kreisi. Gultā guļ Everts. Aleksu apņem pašam neizprotamas emocijas. Šis cilvēks pārvērta puiša dzīvi ne tajā labākajā nozīmē. Ir grūti pat iedomāties, kāds Alekss tagad būtu, ja nekad nevienu nebūtu nogalinājis. Vai viņš būtu tāds pats kā viņa trakais brālis? Everts tik daudzus gadus spēlējas ar Aleksu, lika viņam slepkavot un gluži kā traks zinātnieks vēroja viņa reakciju... Gribas mesties vīrietim pie kakla, izdarīt vismaz kaut ko, taču puisis paliek kur stāvējis. Tas nodarīs skādi Danielai un to nu viņš nepieļaus. Alekss novēršas un apsēžas blakus rudmatei. Negribas neko vairāk, kā apķert meiteni savā apskāvienā, bet arī tas tikai sarežģīs situāciju. Puisis var viņu mierināt realitātē, bet sapnī liksies, ka kāds cenšas Danielu nožņaugt. Nekad nevar zināt, atliek tikai gaidīt un cerēt.

***
Sapņi nekad neilgst pārāk ilgi, taču šoreiz katra minūte liekas stundu gara. Katru reizi, kad Daniela miegā sakustas, puisis ir klāt kā kārtīgi apmācīts kareivis. Viņam gribās ticēt, ka Daniela ir uz to spējīga, viņa spēj uzvarēt Evertu. Šo pārliecību bojā viens – meitene miegā raustās, runā un seja spīd no sviedriem, tajā laikā, kad pats Everts ir pilnīgi mierīgs.
Kad Linda jau simto reizi apgriežas otrādi, lai turpinātu nervozo soļošanu, un Alekss gatavojas piecelties un nolasīt viņai kārtīgu lekciju, Everts miegā noraustās. Vienkāši noraustās – nekādu citādu zīmju. Linda uzmet Aleksam nesaprotošu skatienu, taču atbildi nerod. Puisis ir jau pieliecies pie Danielas un satraukti gaida soli no viņas puses.
"Nu... atver acis..." viņš klusi nočukst. Šajā īsajā gaidīšanas brīdī puisis pilnībā aizmirst par savu bezspēku, Evertu blakus gultā, dusmām par visa notikušā slēpšanu no viņa. Vienīgā doma Aleksa galvā ir par Danielu, viņas acīm, kuras viņš vēlas ieraudzīt vairāk kā jebkad agrāk.
Sirds pamirst, kad meitenes samirkšķina plakstiņus. Skatiens brīdi veras tukšumā, kā nespējot uztvert ainavu visapkārt.
- Daniela, tu mani dzirdi? – Alekss jautā, uzmanīgi uzlikdams roku uz viņas pleca. Meitene sarauc pieri, acīm beidzot apstājoties uz puiša. – Aleks... ko tu...?
Liekas, ar to viņai izrādās par daudz. Rudmate atkal aizver acis, ar visu savu skatu izstarojot tādu bezspēku un nogurumu, ka Alekss to sajūt gluži kā uz savas ādas.
- Es atnācu uzzināt, ko mana pagalam muļķā meitene sadomājusi izdarīt šoreiz. – Puisis atbild, cenzdamies padarīt savu balss toni pēc iespējas mierīgāku. Tagad, kad viņš ir drošs, ka ar Danielu viss būs kārtībā, Alekss nespēj nedusmoties. Tā rudā skuķe viņam sameloja, pateica, ka nedarīs muļķības! Iekšējā balss tūliņ piebilst, ka arī puisis pats nav nekāds gudrinieks – noticēja viņai, lai arī zināja, ka kaut kas aiz tā smaida slēpjas.
- Vai Everts... – Vāra balstiņa iesāk, taču visai drīz apraujas. Rodas pamatotas aizdomas, ka Daniela ir uz robežas starp realitāti un miegu. Everts, lai cik smagā stāvoklī neatrastos, tik un tā paliek spēcīgākais morfejs, vismaz pirms šī sapņa bija. Uzvarēt viņu... Pat Aleksam ir jāatzīst, ka tas ir iespaidīgi.
- Viņš ir komā. – Puisis atbild, nebūdams īsti pārliecināts, ka rudmate to sadzirdēja. Skats viņai ir tiešām pašvaks.
Lai arī pats Alekss vēl nav nekāds Zibsnis*, viņš tomēr ir krietni labākā formā. Tieši tādēļ puisis, ilgi nedomājot, paceļ Danielu, kura par atbildi vien īsi novaidas. Ja viņam šeit būs jāpavada vēl kaut sekunde...Evertam labāk būtu tīties lapās.
- Vai man kādam ir jāpastāsta par Evertu? Pasaukt kādu?

Alekss apstājas durvju ailā, lai pēdējo reizi uzlūkotu dvīni, kura izskatās pavisam apmulsusi un zudusi. Puisis nav liels meistars cilvēku emocijās, taču viņas jūtas liekas... saprotamas? Nē, ne gluži. Loģiskas? Paredzamas? Neatradis īsto vārdu, Alekss vien nopūšas. – Jā, drošības labad pasauc. Viņi tik un tā neko nevarēs mainīt, bet vismaz būsi droši, ka tavs brālis nenosmaks vai viņu neķers kāda trieka.
Daniela miegā piespiežas ciešāk puisim, it kā meitene, pašai to nesaprotot, censtos mierināt runātāju, kurš jūt aizkaitinājumu augam katru reizi, kad saruna aizskar Evertu. Neuzmetis vīrietim vairs ne skatienu, Alekss izsoļo no palātas un dodas uz savu. Tālumā uz brīdi parādās ārsta halāts, tomēr tas visai drīz pazūd aiz kārtējām durvīm. Puisim izdodas netraucēti ieslīdēt savā palātā, noguldīt Danielu savā gultā un rūpīgi apsegt ar segu. Alekss pats nepamana to brīdi, kad uz lūpām parādās viegls smaids – pārāk silts un patiess tādam puisim kā viņš.
*Zibsnis – DC komiksu varonis, kurš spēj skriet ar milzīgu ātrumu un izmanto savas spējas cilvēku glābšanai.