IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

34

"Miris skandalozais uzņēmējs Viktors Moļcovs

Piektdien, 16.septembrī, Rīgā atrasts uzņēmēja Viktora Moļcova līķis.

Uzņēmēju tās pašas dienas pēcpusdienā atrada V.Moļcova kalpotājs. Rīgas policijā atklāja, ka Moļcovs gulējis uz muguras uz grīdas vannasistabā, un nekas neliecina, ka dzīvoklī būtu notikusi ielaušanās. Blakus ļīķim bija atradies ierocis. Ekspertīza apstiprināja, ka šauts tika no tā.

Kā, atsaucoties uz tā rīcībā esošo informāciju, vēstī portāls "Kasjauns.lv", Moļcovs 47 gadu vecumā, iespējams, no dzīves šķīries labprātīgi, izdarot pašnāvību.

Šobrīd notiek... "

Daniela skaļi nopūšas un aizver kārtējo tīmekļa vietni. Tas gan diez ko neglābj situāciju – meitene ir atvērusi tik daudz dažādu mājaslapu, ka dators pat nespēj parādīt to nosaukumus. Uzmetot īsu skatienu pulkstenim erkāna apakšdaļā, viņa atklāj, ka ir pagājušas jau divas stundas. Divas stundas, kuru laikā viņa atklāja... neko. Vienīgais, kas vieno šos cilvēkus, ir bagātība. Visi upuri bija ievērojami uzņēmēji, uz kuru pleciem turējās neskaitāmas rūpnīcas. Uz banku kontiem bija tādi skaitļi, kurus Daniela pat izrunāt nespēj. Spriežot pēc internetā un dokumentos lasītā, viņi nebija izrādījuši nekādas suicidiālas tieksmes. Viņi vienkārši pamodās un nolēma, ka vairs negrib dzīvot.

Vai kāds lika viņiem tā domāt.

- Ko dari? – Kāda balss jautā, liekot Danielai pārbiedēti aizvērt datoru. Istabā ir iesoļojusi mamma, ģērbusies savā ierastajā avīzes redaktora tērpā – zīmuļtipa svārkos līdz ceļiem un blūzē. Uz kakla ir redzama tēva dāvana – kaklarota ar mazu, gludu mēnesakmeni.

- Anatomija. – Meitene izdveš, viegli pasmaidīdama pati par savu atbildi. Pēc visām tām bildēm no notikumu vietām, kuras viņa ir redzējusi, savādāk kā "anatomija", to nenosaukt.

- Varu palīdzēt, ja vēlies. Es neslikti zināju anatomiju skolā. – Sieviete bilst, ieinteresēti aplūkodama papīrus uz Danielas galda. Meitene tūliņ tos iegrūž atpakaļ mapē, pirms kāda no bildēm nav piemetusi mammai sirdstrieku. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas nav tas anatomijas veids, par kuru viņa vēlas runāt.

- Nē, gribu pati tikt galā.

Māte saprotoši pamāj un apsēžas gultā Danielai aiz muguras. Kaut kas viņas ķermeņa valodā un sejas izteiksmē, liek atmaigt. Ja sekundi atpakaļ viņa spēja domāt vien par slepkavībām un slepkavas atrašanu, tad tagad vienīgais, ko viņa vēlas, ir pabūt kopā ar ģimeni. Precīzāk, mammu.

Daniela apsēžas blakus mātei un uzliek galvu uz viņas pleca. – Grūta diena?

- Vienkārši īslaicīgas grūtības. – Sieviete nosaka, aplikdama vienu roku ap meitas pleciem. – Tagad tik daudz kas notiek. Pēc tiem gadiem, kurus es pavadīju rutīnā, tas ir nepierasti.

- Tici man, es tevi saprotu. – Daniela viegli pasmaida. – Parasti mani piedzīvojumi aprobežojās ar sapņiem. Tagad visa dzīve ir viens liels sapnis.

Pirms uzdot nākamo jautājumu, māte brīdi klusē. – Kādas ir sajūtas, kad tu atrodies sapnī?

- To ir grūti izskaidrot. – Daniela izdveš, domīgi kodīdama vaigu. – Tur mani pārņem tāda viegla sajūta. Mani nekas nenotur uz vietas. Sapnis ir vieta, kur es varu piepildīt ik katru savu vēlmi. Ja es gribēšu lidot kosmosā, es lidošu. Ja es gribēšu peldēties prezidenta baseinā, es to darīšu. Neviens nespēj mani apstādināt. Sapņos viss šķiet kristālskaidrs. Dažreiz mani biedē tas, cik stipri es atšķiros no tās meitenes, kas ir sapnī.

- Sapnī tu esi tu. Vienkārši mainās vide. Mēs pielāgojamies videi, Daniela. Ja tu jūties droši sapnī, kādēļ gan tev būtu jābūt tik uzmanīgai un noslēgtai kā realitātē? Jebkurš normāls cilvēks izmantotu tādu iespēju. Iespēju nebūt atkarīgam no citu cilvēku viedokļa, nebūt atkarīgam no tādām stulbībām kā gravitācija vai fizikas likumi.

Meitene pasmaida. Te nu ir mamma – sieviete, kura ar pāris teikumiem spēj likt noticēt, ka viss ir tik vienkārši.

- Pauls tev pastāstīja par to gadījumu Aleksa dzimšanas dienā, vai ne? – Daniela jautā. Atbildes vietā atskan apstiprinošs ņurdiens.

- Šodien es uzzināju, ka apvainoju Aleksu netaisnīgi. Pauls bija veicis kaut kādu pētījumu, kurš atklāja, ka vaina bija izdzertajā alkoholā. Sanāk, ka es nosaucu puisi tik skaļā vārdā, lai arī tā tas nemaz nav. Un atvainoties es nespēju. Alekss ir pārāk... sarežģīts.

Beidzot viņa to pateica. Šīs domas bija ēdušas no iekšpuses jau kopš tā brīža, kad Pauls to paziņoja, tomēr viņa nespēja to izteikt skaļi. Mamma ir vienīgais cilvēks, kuram Daniela spēj ko tādu atklāt.

- Nestrīdēšos. – Sieviete saka ar tik tikko jūtamu uzjautrinājumu balsī. – Brīnos, ka Pauls spēj viņu izturēt, tiešām. Tam ir nepieciešami spēcīgi nervi.

- Bet zini, es domāju, ka tas nav neiespējami. Katram cilvēkam ir sava atslēga. Tev vienkārši ir jāatrod tā. – Mamma izdveš. – Varbūt, ja tev izdosies atrast īsto brīdi un īstos vārdus, viņš tev piedos.

Daniela iesmejas. – Vai arī paskatīsies uz mani ar savām ledainajām acīm un pasūtīs pāris mājas tālāk.

- Jā, tas skan ticamāk. – Sieviete piebalso un apskauj meitu ciešāk. – Vienkārši atvainojies un viss. Ja viņš nespēs tev piedod, pats vainīgs. Viņš vēl nezina kādu dārgumu laiž garām.

Daniela pasmaida, lai arī īsti nepiekrīt mātes vārdiem. Lai arī tās nakts notikumi ir palikuši galvā galvenokārt ar kritienu un Aleksa dīvainajiem jautājumiem sakarā ar viņas spējām, atmiņā ir palicis vēl kaut kas. Tieši pirms gulētiešanas Alekss teica, ka Daniela liek viņam zaudēt kontroli. Viņa traucē puisim pārvaldīt savas emocijas. Puisis virpināja savos pirkstos rudos matus un teica, ka nevēlas to. Viņu tas biedēja. Varētu teikt, ka viņš atzinās savās jūtās.

Vai viņš vēl to atceras? Vai tas bija alkohola blakusefekts? Vai tas kalpo par iemeslu puiša nepatikai pret viņu? Šie jautājumi paliek Danielas galvā bez skaidras atbildes.