IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

107

Rītam pienākot, Alekss joprojām nav aizvēris ne aci. Galvā griežas simtiem domu, katru no kurām var droši uzskatīt par cēloni bezmiegam. Puisis ir radis pie kontroles, ir radis pie drošības sajūtas. Alekss allaž ir norobežojis sevi no citiem un uzskatīja to par savu labāko īpašību – neviens nespēj aizskart puisi, viņš ir brīvs no muļķīgām emocijām un vienmēr domā ar galvu, ne sirdi. Līdz ar Danielas parādīšanos viss ir krietni mainījies, taču vēl nav saprotams – tas ir uz labu vai liecina par degradāciju? Alekss vienmēr brīnījās par cilvēkiem filmās, kuri metas glābt savu otro pusīti, lai arī jebkuram plānprātiņam ir skaidrs, ka tas novedīs vien pie nāves. Puisis ar pilnīgu pārliecību varēja sacīt, ka nav viens no viņiem. Tagad šī pārliecība ir zudusi.
Liekas, šīm domām būtu jāapstādina Alekss, jānorāda uz to, ka tiek iets nepareizais ceļš. Varbūt viņš pat tam piekristu, ja vien visa vaininiece negulētu tagad viņa gultā. Rīta saule apspīd rudās lokas, kuras skaistos viļņos krīt pār spilvenu, acis ir aizvērtas, seja – pilnīgi mierīga. Alekss spēj vien brīnīties par to, cik dažāda ir Daniela sapnī un realitātē. Tagad meitene ir atslābusi, neaizsargāta, šis tēls liek domāt par eņģeļiem, fejām, visiem tiem smalkajiem radījumiem, kuri izceļas ar grāciju un maigumu. Bet tad, kad viņa pamostas...tad tas ir pilnīgi cits cilvēks. Daniela pārvēršas par cīnītāju šī vārda labākajā nozīmē, viņa atgādina tās leģendas, kuras Alekss lasīja daudzus gadus atpakaļ – par dievietēm, kuras bija skaistas, tomēr varenas.
Šī varenā dieviete vakar riskēja ar savu dzīvību, lai viņu izglābtu. Te jau atkal var runāt par to pašu muļķību, par kuru Alekss bija domājis pāris sekundes atpakaļ. Daniela rīkojās kā tipisks filmas varonis – metās cīņā, nedomājot par sekām. Te nu puisis nonāk strupceļā. Viena daļa vēlas dusmoties, rāties un teikt, ka viņa ir pilnīga muļķe. Bet otra daļa...tā spēj saprast šīs darbības motīvus. Vai viņš pats būtu rīkojies savādāk?
Tagad atbilde ir skaidra – jā. Ko gan viņš būtu spējis padarīt ar visuvareno Evertu bez savām spējām? Alekss vairs nav morfejs, viņš vairs nav līderis, nezin kāds morfeju Dievs. Tagad puisis ir tikai Alekss – cilvēks bez spējām. Tas ir mierinājums, taču... Viņš nejūtas savā ādā, jūtas neaizsargāts. Jebkurš morfejs tagad spēs iekļūt Aleksa galvā, uzzināt tik cītīgi slēptos noslēpumus. Dotajā brīdī gan tas nedraud – puisis baidās pat nogulties, baidās aizmigt. Kādreiz viņam bija pa spēkam kontrolēt savus murgus, viņš spēja izvairīties no paša zemapziņas. Kas būs tagad? – Alekss neizjūt ne mazāko vēlēšanos nodegt liesmās vai pavizināties cauri gaļas smalcināšanas iekārtām. Puisis sakniebj lūpas, pēkšņi apjauzdams, cik vārgs ir. Nekad agrāk morfejisms nešķita tik svarīga dzīves daļa...

Daniela miegā sakustas, Aleksa skatienam atgūstot fokusu. Sega ir mazliet noslīdējusi no viņas pleciem, liekot acumirklī to labot. Puisis to darīja visu nakti – katru reizi, kad sega gulēja nepareizi, viņš to piekārtoja. Domīgu skatienu vērdamies Danielā, Alekss pats neievēro kā pirksti maigi aizskar meitenes seju. Ir grūti beigt domāt par visu notikušo. Kas būtu, ja viņai neizdotos, ja Everts uzvarētu...? Viņš neatstātu to visu tā, kāds noteikti ciestu. Alekss var dusmoties cik grib, taču par vienu puisis ir pateicīgs – Daniela izdzīvoja pēc sapņa. Neko vairāk viņš nebūtu varējis vēlēties.
- Aleksandr? – Kāda balss viņu iztrūcina.
Alekss pārsteigti atrauj pirkstus no guļošās Danielas un paveras durvju virzienā. Tēvs ir ģērbies savās ierastajās darba drēbēs, mati kārtīgi saķemmēti, bet skatiens ir noguris, it kā viņš būtu strādājis naktsmaiņās nedēļu no vietas. Neskatoties uz to, sejā atspoguļojas milzīgs atvieglojums.
- Paldies Dievam, tu esi pamodies! – Pauls iesaucas, straujā tempā iesoļodams palātā. Īsu brīdi Aleksam šķiet, ka tēvs taisās viņu apskaut, taču pēdējā mirklī apraujas, atcerēdamies sava dēla nerakstīto likumu – nekādu pieskārienu. Pēdējā laikā gan viņš ir kļuvis mazliet piekāpīgāks šajā sfērā, taču pieskārieni joprojām liek justies dīvaini.
- Kā redzi. – Viņš īsi nosaka. Paula skatiens aizklīst līdz Aleksa gultai un beidzot ierauga to, kas iepriekš nebija pievērsis viņa uzmanību – Danielu, kura saldi guļ.
- Vai jums nevajadzētu būt mainītās lomās? – Viņš jautā, uz lūpām parādoties vieglam smaidam. Alekss novaikstas. Tēvs ir lielākais Danielas un Aleksa pāra fans. Tas, protams, ir labāk nekā tāda attieksme kā Martai, taču arī nekādu lielo sajūsmu nerada.
- Viņa sadarīja muļķības, tagad atpūšas. – Puisis izdveš, balsī ieskanoties vieglām aizkaitinājuma notīm. Tēvs jautājoši sarauc pieri, tai laikā, kad Daniela miegā kaut ko nomurmina.
- Drīkst uzzināt konkrētāk?
Alekss brīdi apdomājas. Vai viņš drīkst? Puisis pat nebija domājis tik tālu, viņš bija pārāk aizņemts ar Danielu, kura pamodās zombija cienīgā stāvoklī. Tajā pašā laikā tēvs nav devis iemeslu sev neuzticēties, tieši otrādi, viņš palīdzēja krietni vairāk, nekā citi būtu piekrituši.
Galu galā Alekss tomēr pastāsta par notikušo, minēdams galvenos faktus. Tas nav īpaši grūti, ja ņemt vērā, ka ar Danielu viņi joprojām nav runājuši un nekādas detaļas nav zināmas. Ir visai liels vilinājums pamodināt rudmati un paņemt vairāku stundu garu interviju savienojumā ar pamācošām lekcijām, taču Aleksam pietiek paskatīties uz guļoši meiteni, lai šī vēlme pārietu. Vismaz kādam taču ir jāizguļas.
Pauls ilgu laiku klusē, kas liek dēlam veltīgi cerēt, ka viņš nemaz nevēlas neko teikt. Diemžēl, vairākas sekundes vēlāk tēvs pārliecina par pretējo. – Visai... iespaidīgi.
- Iespaidīgi? – Alekss atkārto, saraucot pieri. Kopš kuriem laikiem uzvesties kā muļķei ir iespaidīgi? Tad jau puse pasaules ir "iespaidīga".
- Viņa riskēja ar savu dzīvību, ar savu brīvību un spējām, lai izglābtu tevi. – Tēvs paskaidro.
Puisis aizkaitināti sakož zobus un piesoļo pie loga. – Tev taisnība, viņs riskēja ar dzīvību. Riskēja, lai arī lieliski zināja, ka tas ir muļķīgs gājiens.
- Bet Daniela taču to izdarīja, vai ne? Tev jābūt pateicīgam.
- Ko vēl ne? – Alekss atcērt. – Everts nav kaut kāda viduvējība. Cīnīties ar viņu ir neprāts. Melot man – vēl lielāks neprāts.
Vīrietis vien pasmaida savu "viszinošo"smaidu, taču, par laimi, atliek sarunu uz vēlāku laiku. – Kā jūties?

Uz šādiem jautājumiem puisis ir radis atbildēt vienādi – pasūtīt jautātāju pāris mājas tālāk. Vai to, ka Alekss vienkārši klusē, var uzskatīt par progesu?
- Tavas spējas... – Pēc brīža tēvs iesāk, pirmo reizi izklausīdamies nedrošs. Spējas ir svarīgākais morfeju dzīvēs. To zaudēšanu var pielīdzināt tuvinieka nāvei.
- Zudušas. – Alekss pārtrauc vīrieša nedrošo monologu. Viņš jau paver muti, lai jautātu vēl kaut ko, kad Daniela sakustas un pēc brīža atver miegainās acis.