IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

83

Pat tad, kad meitenes ķermenis cīnījās ar vīrusu, pat tad, kad šķita, ka no nāves viņu šķir vien pāris stundas, pat tad Daniela nejutās tik iztukšota. Emocijas ir mazliet norimušas, to vietā stājoties apātijai. Meitene pusapzināti saprot, ka visas dienas garumā nav pametusi gultu, viņa saprot, ka māte cenšas ar viņu runāt, bet tas viss ir pārāk tāls, lai tam veltītu kaut mazāko uzmanības drusciņu. Daniela vēlas aizmigt,nomierināt apziņu, beigt domāt, aizmirst visu un vienkārši pazust, bet tas neizdodas ne pēc stundas, ne pēc divām, ne pēc trim. Gar acīm zib ainas – viena sliktāka par otru. Tajās Alekss pavēl cilvēkiem izdarīt pašnāvību, lūpas ir saliektas ļaunā smaidā, saltajās acīs vīd apmierināta izteiksme. Katru reizi šīs iztēles ainas liek notrīcēt.

Saule aiz loga jau sāk taisīties uz rietu, kad Daniela tomēr sadūšojas pamest gultas robežas. No raudāšanas galva šķiet smaga, ceļi – kā no vates. Atspulgs spogulī ir atbaidošs. Meitene neveiksmīgi cenšas kaut ko labot ar ķemmes un ūdens palīdzību, tomēr attēls tik un tā saglabājas nepievilcīgs. Atliek pēdējais variants – cerēt, ka ceļā neviens nesastapsies. Vakariņu laiks ir pagājis, nevienam nevajadzētu atrasties virtuvē, bet šajā mājā nekad nevari būt drošs.

Danielai izrādījās taisnība – virtuvē tik tiešām ieklīda cilvēki, precīzāk, māte un Pauls. Abi joprojām ir iegrimuši savos papīros. Meitene būtu laimīga, ja viņai nepievērstu ne mazāko uzmanību, uztvertu kā tukšu gaisu, taču notiek tieši pretējais. Abi pieaugušie paceļ skatienus un tie tūliņ kļūst bažīgi.

- Vai viss labi, sirsniņ? – Māte jautā.

Vai viss ir kārtībā? Nu, kā to ņem. Daniela iemīlējās slepkavā. Viņa pati ir slepkava. Kopumā seši cilvēki ir miruši tādēļ, ka Aleksam un Danielai ir šīs spējas. Iespējams, tieši tāpēc viņi abi jau no paša sākuma bija kā divi magnēti, kuri meklē viens otru. Makšķernieks makšķernieku...Slepkava slepkavu....

Varbūt tēvam bija taisnība – bija jātiek no tā vaļā tad, kad bija iespēja. Koma ir nožēlojama maksa par cilvēku dzīvībām. Morfeisms ir milzīga vara, viņi var izdarīt jeb ko. Pilnīgi jeb ko. Ir grūti tam pretoties. Pieci morfeji, no kuriem divi ir slepkavas. Biedējoša statistika.

- Es gribu mājās. – Pēc ieilgušās pauzes viņa izdveš. Šīs mājas sienas uzdzen bailes, neomulību. Danielai šeit nav vietas.

Mātes sejā atspoguļojas neizpratne. Protams, viņa nav informēta par notikušo, viņa nezina, ka atrodas vienā mājā ar divām slepkavām. Sasodīts, viņa pat nezina, ka viena no viņiem ir pašas meita! Acīs atkal sariešas asaras, piespiežot Danielu novērsties, lai tās noslēptu. Pauls ir psihologs, viņš visu saprata jau tajā brīdī, kad meitene iesoļoja virtuvē, tas ir skaidri lasāms vīrieša sejā, tomēr māte nav apdāvināta ar šādām spējām un šoreiz tas ir labi.

- Ir vēls, saulīt. – Sieviete nosaka, sperdama soli uz meitas pusi. Nav skaidrs kādēļ, bet tas liek Danielai saspringt.

- Tad rīt. – Meitene piedāvā, atkāpdamās uz durvju pusi.

- Protams. – Māte mierinoši nosaka, it kā Daniela būtu sākusi celt brēku, ja viņa atbildētu noraidoši. Rodas iespaids, ka viņa runā ar mazu bērnu. – Vai tu nevēlies man kaut ko pastāstīt?

Un kā vēl! Pastāstīt par visu to mēslu, kas šobrīd notiek apkārt. Jā, māte noteikti ar prieku uzklausīs stāstījumu par Elvi, kurš lec no tirdzniecības centra jumta. Vai varbūt pastāstīt Paulam par Daci Namnieci, kura pārgrieza vēnas? Tas arī ir ļoti aizraujoši!

Juzdama, ka izmisuma izraisīts panikas vilnis strauji tuvojas, Daniela steidzīgi nosaka. –Man ir jāmācās. Parīt fizika.

Pēc tā viņa pazūd abu pieaugušo skatieniem. Pauls veras meitenei nopakaļ ar domīgu skatienu. Lai ko arī Aleksandrs nepateiktu, viņš ir pāršāvis pār strīpu.