IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

32

- Tu uzskati, ka tev nevajadzēja to stāstīt vecākiem? – Everts jautā, nesteidzīgi malkodams kafiju. Skatiens klejo pa visu kafejnīcu, ik pa laikam apstādamies pie kāda galdiņa. Danielai rodas iespaids, ka Everts analizē redzēto, it kā viņš censtos izprast cilvēkus, to uzvedību. Vai to varētu nosaukt par detektīva profesijas blakusparādību?

- Nē. Tas ir, jā. – Daniela izdveš, un skaļi nopūšas, apjēgdama, ka pati nesaprot savas jūtas. – Varbūt man vajadzēja to stāstīt tikai mammai. Galu galā viņa bija daļa no eksperimenta, viņa to saprastu. Tētim ir grūti noticēt kam tādam. Viņam bija skaidra ticības sistēma – zāle ir zaļa un cilvēki nespēj ietekmēt citus caur sapņiem. Domāju, viņš vienkārši baidās tam noticēt.

Everts pievērš savas brūnās acis Danielai un tikko manāmi pasmaida. – Kad dvīnes man pastāstīja par to, ka viņām ir šīs spējas... Es biju mazākajā mērā šokēts. Tolaik man bija jau 14 gadi un, tu jau pati saproti, tajā vecumā šķiet, ka visi cenšas tevi pataisīt par muļķi. Man vajadzēja labu laiku, lai pierastu pie domas, ka manas mazās māšeles ir līdzīgas tiem supervaroņiem, kurus es tik ļoti mīlēju.

- Vai tu nekad neesi... nožēlojis, ka tev nav šo spēju? – Meitene jautā, iedomādamās četrpadsmitgadīgu Evertu, kurš ir vienīgais bērns ģimenē bez šādām spējām.

Vīrieša skatiens domīgi kavējas pie skata aiz loga. – Jā, laikam jau. Pašā sakumā es izjutu ko līdzīgu skaudībai, tomēr tā ātri izgaisa, kad es ieraudzīju savas mazās māšeles pilnīgi izmocītas pēc nakts pavadītas sapnī. Vairāk par visu pasaulē es vēlētos, lai viņas būtu laimīgas, tomēr tas ir teju neiespējami, kad viņas nespēj atpūsties no ārpasaules pat sapņos.

Daniela nopēta Evertu. Skatiens, balss, viss norāda uz to, ka māsas ir viņam neiedomājami svarīgas. – Tu teici, ka uzzināji par visu to morfeju padarīšanu vien 14 gadu vecumā...

- Jā.

- Bet Alekss taču atklāja spējas krieni agrāk par tavām māsām. Vai tev neviens nestāstīja par to? –

Everts nolaiž skatienu. – Mums jau no paša sākuma bija visai problemātiskas attiecības. Mēs abi bijām vecākie bērni ģimenē, un, protams, mums nācās pavadīt daudz laika kopā. Alekss nebija par to sajūsmā. Mūsu starpā vienmēr pastāvēja kas līdzīgs sāncensībai. Mēs abi labi mācījāmies, abi vēlējāmies kļūt par policistiem. Mūs mūžīgi salīdzināja. Protams, tas nekādi nevairoja draudzību. Man šķiet, ka vecāki vienkārši nevēlējās, lai es justos kaut kādā ziņā sliktāks, tādēļ noklusēja Aleksa morfeismu.

- Alekss vēlējās kļūt par policistu? – Daniela uzjautrināti jautā. Ir grūti iedomāties, ka puisis spētu darīt ko tādu.

Everts iedzer vēl vienu malku kafijas. – Bērnībā viņš bija pilnīgi savādāks. Viņam bija augsta morāle. Viņš gandrīz nekad nemeloja, vienmēr centās rīkoties pareizi vai vismaz sekot savai izpratnei par pareizumu. Alekss bija tas puisis, kurš palīdzēs tantiņai pāriet pāri ceļam vai noņems kaķi no koka.

Meitene nosmīn. – Tas neizklausās pēc viņa.

- Danutas nāve daudz ko izmainīja. – Everts bezemocionāli nosaka. Šķiet, viņam īsti nepatīk šis temats. Savādi, tomēr tas liek iedegties Danielai ziņkārē. Everts ir vienīgais, kurš spēj viņai pastāstīt par Aleksu pirms tikšanās ar Danielu. Iespējams, ja meitene izpratīs puisi, viņai izdosies atrisināt mīklu, kura moka apziņu. – Alekss strauji izmainījās. Viņš vienkārši beidza komunicēt ar citiem. Dažreiz man šķiet, ka viņš ienīst cilvēkus, it kā tie būtu kādi parazīti vai kas tamlīdzīgs. Varbūt tādēļ viņš tik ļoti ienīst mani.

Meitene nesaprotoši sarauc pieri. – Kāds tam sakars ar tevi?

Everts nopūšas. – Es esmu detektīvs. Nu, vismaz būšu. Manas domas ir pilnīgi pretējas Aleksa. Es mīlu cilvēkus un veltu visas pūles, lai viņiem palīdzētu. Aleksam to nesaprast. Viņš uzskata, ka nav nepieciešamība glābt slīkstošo.

Iestājas klusums, kura laikā Daniela atsauc atmiņā visu, ko zina par Aleksu. Puisis nekad nav izcēlies ar empātiju. Vai viņš tik tiešām ir tik auksts, kā izliekas?

- Es redzēju viņu lasām kaut kādu jurisprudences grāmatu. – Meitene pēkšņi atceras. – Par ko viņš mācās?

- Ja nemaldos, par advokātu.

- Varētu teikt, ka jūsu bērnības sapņi piepildījās.

Everts jautājoši sarauc pieri. – Ko tu ar to domā?

- Jūs abi vēlējāties kļūt par policistiem. Detektīvi un advokāti nav diez ko tālu. – Daniela bilst, joprojām apdomādama visus Everta vārdus. – Es joprojām nespēju izprast Aleksu. Šķiet, viņš speciāli rada par sevi sliktu iespaidu.

Vīrietis viegli nošūpo galvu. – Man šķiet, viņš vienkārši tāds ir. Ja ir kāds cilvēks, no kura tev vajadzētu turēties pēc iespējas tālāk, tad tas ir viņš.

Meitene jau taisās uzdot nākamo jautājumu, kad Everts viņu pārtrauc. – Manuprāt, tev vajadzētu parunāt ar savu tēvu. Viņam šobrīd ir grūti. Jebkuram būtu. Pat normālās ģimenēs ik pa laikam rodas domstarpības, kad atklājas noslēpumi. Varbūt vecākiem ir taisnība, un morfejiem labāk palikt ar morfejiem

Daniela brīdi klusē, cenzdamās izsekot straujajai temata maiņai.

- Kā to saprast? – Viņa mulsi pārjautā.

- Pauls un Ramona aizņēmās ideju no karaliskajām ģimenēm, kur karaļi izvēlējās sievas saviem dēliem. – Everts nosaka. – Viņi paziņoja, ka vislabākais variants ir morfejiem būt ar morfejiem. Pirmkārt, tas pasargās no noslēpuma izpaušanas, un, otrkārt, tad ir lielāka iespējamība, ka bērni arī būs morfeji.

- Izklausās... – Daniela iesāk, tomēr apklust, īsti nespēdma piemeklēt īstos vārdus.

- Pilnīgi absurdi. – Everts pabeidz viņas vietā, viegli pasmaidīdams. – Rinalds domāja tāpat, tāpēc pēc nepilnas nedēļas atveda uz mājām savu meiteni. Tas bija savdabīgs protests.

Meitene uzjautrināti nošūpo galvu. – Izklausās pēc Rinalda.

Everts pasmaida, ļaudams uz kādu brīdi abiem ieslīgt omulīgā klusumā. Ir gan redzams, ka viņa prāts nemitīgi kaut ko apdomā un analizē. Vienā brīdī ziņkārība izlaužas uz āru.

- Kas īsti notika Aleksa dzimšanas dienā? – Everts nevērīgi jautā, pārmaiņus uzlūkodams Danielu un savu kafijas krūzi. Meitene gan nespēj būt tik mierīga. Ja Daniela pastāstīs par notikušo, viņš uzreiz ierakstīs Aleksu pie slepkavām. Abu attiecības jau tāpat ir gana sarežģītas. Vai vajadzētu piemest šai ugunij papildus malku?

No atbildes paglābj telefona zvans. Uz ekrāna ir redzams Paula vārds un telefona numurs. Vai bēgšanu no vienas nepatīkamas sarunas uz citu var maz saukt par glābšanos? Labu brīdi svārstījusies, Daniela tomēr paceļ klausuli.

- Vai kaut kas atgadījies? – Viņa jautā, saskatīdamās ar Evertu. Vīrietis sarauc pieri un pamāj uz telefona pusi, kā jautādams par zvanītāju.

- Kur tu šobrīd atrodies? Es gribu izteikt paziņojumu un man ir nepieciešami visi morfeji. – Pauls otrā klausules galā nosaka, liekot Danielai satraukti kodīt lūpu. Viņa neizjūt ne mazāko vēlēšanos atgriezties Paula mājā.

- Man tev atbraukt pakaļ? – Pēc ieilgušā klusuma vīrietis jautā. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš nepieņems nevienu izdomāto attaisnojumu.

- Nē. Es pati. – Meitene padevīgi nosaka un noliek klausuli, nesagaidot atbildi. Šī diena kļūst aizvien labāka un labāka.

- Tu gadījumā netaisījies braukt uz Paula māju? – Daniela jautā, uzlūkodama Evertu.