IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

100

20 minūtes vēlāk ātrās palīdzības mašīna apstājas pie vienas no slimnīcas korpusiem. Tajā pašā sekundē Everts tiek steidzīgi aizvests prom, bet Daniela paliek kāda jauna ārsta apgādībā. Visu braukšanas laiku viņš bija ar meiteni runājis. Viņš, šķiet, cerēja, ka tas meiteni nomierinās, bet realitātē viņa bija panikas pārņemta, un pļurkstēšana visu padarīja tikai ļaunāku. Kā glābējs nāca zāles, kuras ievadīja viens no ārstiem. Pasaule kļuva blāva, it kā Daniela būtu, bet nebūtu klāt. Viņa joprojām skaidri juta uztraukumu pakrūtē, bet tas bija slāpēts, liekot domāt, ka tas atrodas aiz kāda plīvura.
- Varēsi pati staigāt? – Vīrietis jautā, izstiepdams viņai pretī palīdzības roku. Daniela to beztaktiski noignorē un pietraušas kājās pašas spēkiem. Kustība izrādās pārlieku strauja viņas apzāļotajam organismam, tādēļ pirmo brīdi nākas apstāties un aizvērt acis. Zāles ir padarījušas domas gausas, taču galveno no tām meitene neaizmirst ne uz mikli – viņai jātiek pie Aleksa. Tieši šī doma dod spēkus atraisīt smagos plakstiņus un izkāpt no mašīnas. Ārsts seko cieši pa pēdām, kā baidoties, ka paciente nokritīs.
Saule jau sen ir zudusi aiz horizonta, dodot vietu laternu un logu gaismai. Pat tagad, kad ārpasaulē valda nakts, slimnīcas teritorijā var sastapt ne mazums cilvēku. Soļojot pa vienādajiem, bezgalīgajiem gaiteņiem, Daniela ik pa laikam uzduras kādam ārstam, kurš steidzīgi aizsoļo viņai garām, skatienam vien uz mirkli apstājoties pie meitenes. Viņiem tādi pacienti nav retums. Pašai Danielai gan šķiet, ka sliktāk viņa savu mūžu nav izskatījusies – ķermenis ir vārgs, padarot pārvietošanos neciešami grūtu, mati ir izpūruši un pa daļai aizsedz noraudāto seju, bet labās rokas locītava ir klāta dziļām brūcēm, no kurām sūcas asinis. Vairums no tām jau ir sarecējušas, ļaujot aiztaupīt slimnīcas apkopējām nepatīkamo darbu – ir grūti iedomāties, cik daudz asiņu viņas dienu dienā slauka.
- Man ir jātiek pie sava drauga. – Daniela nosaka, apstādamās gaiteņu krustojumā. Virs galvas ir norādes, kurām, pēc idejas, būtu jāpalīdz ar nonākšanu līdz galamērķim, taču meitene pat veiksmīgās dienās neiztiek bez apmaldīšanās, nerunājot jau par šodienu. Smadzenes atsakās strādāt.
- Tavam draugam šobrīd sniedz pirmo palīdzību, tev nāksies pagaidīt. – Ārsts nosaka, iedrošinādams viņu iet pretēji tam virzienam, kurā Daniela pati vēlas iet. Palātas viņu interesē krietni vairāk par traumotoloģijas nodaļu.
- Nē, man vajag pie cita drauga. Viņam ir jābūt kaut kur te, palātā. – Vīrietis uz brīdi izskatās pārsteigts, taču visai ātri to nomaskē. Acīmredzot ne katru dienu šeit var sastapt pacientus, kuri ar traumām ierodas pie veselas čupas savu draugu. Everts gan nepavisam nav viņas draugs, bet tas ārstam nav jāzina.
- No sākuma tiksim galā ar tavu traumu un tad dosimies pie tava drauga, sarunāts? – Ārsts jautā, veltīdams visas pūles, lai izklausītos jauks. Varētu teikt, ka viņam tas padodas visai labi, taču nekāds jaukums nepārspēs Danielas spītību. Viņai ir jāredz Alekss!

- Es pati tikšu galā, paldies. – Rudmate atcērt un dodas prom. Zāles, kuru deva noteikti pārsniedza viņas normu, liek justies svešai pašas ķermenī – negribas neko vairāk kā nogulties kaut kur un pagulēt. Ja ne Alekss, Daniela to arī izdarītu.
- Pagaidi! – Nopakaļ skan lūgumi. Ņemot vērā, ka jaunā ārsta organisms nav piepļumpēts ar nomierinošajiem līdzekļiem, viņam izdodas visai ātri meiteni panākt.
- Mums ir jāiet pie ārsta. – Viņš atkārto tādā balsī, it kā runātu ar bērnu.
- Kādas problēmas, Nauri? – Netālu atskan balss, kura liek beidzot apstāties. Pauls! Atvieglojuma vilnis izšaujas cauri ķermenim.
Ārsts jau paver muti, lai kaut ko pateiktu, bet Daniela viņu apsteidz. – Kur ir Alekss? –
Pauls izskatās visai paplucis, kas ir neraksturīgi allaž perfektā psihologa tēlam. Mati ir izspūruši, skatiens – noguris, bet krekls izskatās tik nekārtīgs, cik tas vispār ir iespējams.
- Viņš ir palātā, ārsti tiks galā. –
Meitene pati nezina, ko bija gaidījusi, taču vīrieša vārdi nerada ne atvieglojumu, ne vēl lielāku satraukumu, it kā viņš nemaz neko nebūtu teicis. Galu galā viņa vien nenoteikti pamāj. Ārsts tūliņ paskaidro viņas dīvaino uzvedību. – Mēs ievadījām visai lielu nomierinošo līdzekļu devu. Tagad es mēģinu pierunāt jauno dāmu aiziet pie ārsta. –
Paula skatiens aizslīd līdz asiņainajai rokai un kaut kas viņa acīs bīstami nodzirkstī. Daniela gan labi viņu saprot – Everts izpostīja dzīvi viņa dēlam un tagad ir ķēries pie vēl radikālākiem soļiem. Traumētā roka ir sīkums, tomēr tā ir atgādinājums par Everta eksistenci.
- Vari iet, es pats tikšu galā. – Viņš nosaka, pievērsdamies jaunajam ārstam, kurš saprotoši pamāj, atvadās un pēc brīža pazūd tālēs zilajās. Tagad Paula uzmanība pievēršas Danielai. Skatiens ir vienlaicīgi stingrs un līdzjūtīgs. – Kas tur īsti notika? –
Meitene brīdi mēmi blenž pretī, nevēlēdamās atkal atcerēties visu notikušo, taču kaut kas Aleksa tēva skatienā liek domāt, ka viņai tas IR jāizdara. Cauri nomierinošo zāļu plīvuram izlaužas viegls satraukums. Daniela pastāsta visu, ko vien spēj atcerēties, vien dažas reizes apklusdama, lai apslāpētu atmiņas. Ir grūti pat iedomāties, kas šobrīd notiktu, ja ārsti neievadītu zāles. Ceļa pirmo daļu viņa bija bez mitas drebējusi un raudājusi, gluži kā mazs, nevarīgs bērns, nevis astoņpadsmitgadīga meitene. Tagad emocijas ir vāras un viegli kontrolējamas.
- Kā tu domā – Everts paspēja iedot Aleksam pavēli? – Pauls jautā, lēniem soļiem iedams aizvien tālāk koridorā. Daniela negribīgi seko.
- Es nezinu. Tas ir atkarīgs no tā, vai viņi par kaut ko runāja, bet Alekss nav īpaši runīgs, tādēļ, iespējams.... – Meitene apraujas, pēkšņi attapdamas tieši pie traumotologa durvīm. Tagad kļūst skaidrs kāpēc viņi gāja, nevis stāvēja uz vietas visas sarunas laikā.
- Kad viņš pamodīsies, būs svarīgi viņu pieskatīt. – Vīrietis nosaka, smagi nopūsdamies. – Sakopsim tavu roku un tad aiziesim pie viņa, labi?
Prāts ir pārāk noguris, lai uztvertu šos vārdus kā šantāžu, tādēļ Daniela vien pamāj par atbildi.