IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

76

Daniela pusapzināti saprot, ka ir nonākusi līdz Paula mājai. Mati spurojas uz visām pusēm, acis sāp no izlietajām asarām, bet aukstais vējš nepatīkami kodī mitros vaigus. No sākuma meitene skrēja, tad steidzīgi gāja, ik pa laikam aizķerdamās aiz kāda neredzama šķēršļa, bet galu galā viņa attapās ejam un truli vērojam ielu. Tēva aizbraukšana bija pēdējais piliens viņas sāpju krājkasē. Ilgāk viņa to nespēj un negrib turēt sevī.

Kad Daniela iesoļo mājā, Alekss ir nogūlies uz dīvāna un lasa kādu grāmatu. Viņš bija solījies meiteni sagaidīt, un viņš to izdarīja. Diemžēl, šoreiz viņu tas neieprieciena. Gribas pazust no cilvēku acīm, paslēpt savu noraudāto seju un vienkārši pabūt vienai, bet Alekss ir jau ievērojis nācēju. Sejā pavīd satraukums. Ātrāk, nekā meitenes apdullušais prāts to saprot, puisis pielec kājās un pēc sekundes jau atrodas blakus, satraukti veroties viņas sejā. Abu skatieni sastopas, Daniela paver muti, lai paskaidrotu notiekošo, tomēr Alekss noraidoši papurina galvu un apķer meitenes trīcošo ķermeni. Protams, viņš saprata. Vēl no rīta viņi bija runājuši par to, Alekss teju lūdzās, lai Daniela tur neiet, teica, ka tēvs viņai sagādās tikai sāpes. Muļķe. Kāpēc viņa nepaklausīja? Muļķe, muļķe, muļķe. Puisim bija taisnība.

Pēkšņi sajuzdama jaunu asaru vilni, meitene spēcīgi ieķeras Aleksa kreklā, tādējādi piespiežot viņu vēl tuvāk sev. Puisis tam nepievērš nekādu uzmanību, vienkārši turpinādams mierinoši glāstīt matus. Danielai ir tik pārsalusi, ka pat Alekss, kurš allaž ir neparasti auksts, liekas silts. Gribas palikt viņa roku apķertai mūžīgi.

- Viņš neatnāca... – Pēc ieilgušā klusuma meitene izdveš, juzdama pienākumu to pateikt. – Es gaidīju pusstundu, līdz neizturēju un iegāju iekšā...

Balss aizlūzt. Daniela vienkārši nespēj apstādināt asaru straumi. Ķermenis mežonīgi trīc. To sajutis, Alekss spēcīgāk viņu apķer. – Nerunā. Viss ir labi.

Nekas nav labi. Pie velna, nekas nav labi! Ja pašas tēvs viņu pievīla, ko gan gaidīt no citiem? Ja nu vienu dienu aizbrauc arī māte, Alekss, Everts? Ja nu viņi visi aizbrauc? Kāda balstiņa saka, ka tas ir neiespējami, ka viņi nekad ko tādu neizdarītu, tomēr viņu pārtrauc cita balss. Tā saka, ka neviens negaidīja to arī no tēva. Viņš vienmēr ir turējis savus solījumus, šādi gājieni ir pretstatā ar viņa būtību. Vismaz tā Danielai kādreiz šķita.

- Viņš ir idiots, ja neprot novērtēt to, ka viņam ir tik brīnišķīga meita. – Alekss klusi nosaka. No meitenes lūpām izraujas īss smiekliņš. Kurš gan būtu domājis, ka puisis kādreiz pateiks ko tādu? Parasti viņš saka ko labu tikai gadījumā, ja nav skaidrā.

- Brīnišķīga meita? – Viņa pārjautā. – Vai tu esi iedzēris?

Alekss neievēro vai negrib ievērot viņas sarkasmu. Puisis atraisās no meitenes un ar pirkstiem paceļ viņas zodu, tādējādi liekot ieskatīties acīs. Skaidri zinādama, ka izskatās pēc briesmoņa, Daniela cenšas pagriezt galvu citā virzienā, taču morfejs neļauj to izdarīt. Kā jau vienmēr, tvēriens ir spēcīgs, tomēr uzmanīgs, it kā viņš baidītos nodarīt pāri.

- Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas bārstās ar komplimentiem, bet ja es pasaku kaut ko, tad es to tik tiešām domāju. – Alekss bilst, neatraudams savu skatienu no Danielas. – Un es saku, ka tu esi brīnišķīga. Neļauj citiem pārliecināt sevi par pretējo.

Pēc šiem vārdiem puisis paceļ meitenes zodu vēl mazliet augstāk un maigi noskūpsta. Skūpsts nav tik kvēls kā iepriekš, bet jūtu tajā nav mazāk. Danielu piepilda patīkams siltums un drošības sajūta. Lai kas arī nenotiktu, Alekss vienmēr būs ar viņu.

Kad viņi atraujas viens no otra, puisis tikko manāmi pasmaida un ar īkšķiem noslauka asaras no viņas vaigiem. – Nu lūk, vairs nav tik biedējoši.

Daniela pasmaida, šoreiz patiesi, gandrīz vai viegli. Pāris melno matu šķipsnu ir nokritušas priekšā Aleksa acīm, plānās lūpas ir saliektas gandrīz nemanāmā smaidā. Un acis... Meitene ievelk elpu. Alekss ir noņēmis barjeras, kuras vienmēr ir būvējis ap sevi. Viņš lūkojas Danielā ar tādu mīlestību, ar tādu siltumu, ka šīs spēcīgās emocijas var izjust uz savas ādas, it kā tās apņemtu viņu gluži kā sega. Ja iepriekš viņa nespēja noticēt, ka tāds ledus blāķis kā Alekss, spēj viņu mīlēt, tad tagad visas jautājuma zīmes izzūd. Šis skatiens nemelo.

Skatiens aizklejo mazliet pa kreisi no Aleksa. Pret durvju aplodu ir atspiedies... Pauls. Vīrietis lūkojas viņos ar smaidu. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš šeit stāv jau labu laiku un redzēja visu, skūpstu ieskaitot. Pēc pāris sekundēm Alekss izseko meitenes skatienam un pagriežas pret Paulu. Tikko dēls ierauga tēvu, atskan gurda nopūta. Alekss izlaiž pirkstus cauri matiem un atspiežas pret sienu. Puisis jau atkal ir uzvilcis ierasto masku, nolasīt kādu emociju ir teju neiespējami.

- Spiegojam, tēt? – Viņš jautā.

Paula smaids nenoplok. – Tikai interese par dēla privāto dzīvi. Līdz mācību beigšanai bez mazajiem morfejiņiem, lūdzu.

Tas ir vienīgais, ko viņš pasaka, pirms iesoļot atpakaļ virtuvē. Daniela saskatās ar Aleksu, kurš vienkārši parausta plecus, it kā tas nebūtu nekas īpašs. Lai no kā arī viņš nebaidītos, tas noteikti nav tēvs. Viņš nevēlējās izpaust viņu attiecības tikai morfejiem. Jautājums – kāpec?

- Ejam pie manis? Fizika joprojām prasa tavu uzmanību. – Alekss nosaka, ar galvu pamādams trepju virzienā. Daniela tūliņ noraida šo piedāvājumu.

- Vispirms pie manis, man vajag šo to izdarīt.