IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

78

Nākamajā rītā Daniela pamostas ar trulām sāpēm galvā. Tas nav nekāds brīnums, ja ņemt vērā, ka viņa pabeidza rakstīt daļu vien četros no rīta, bet jau astoņos kaut kas viņu pamodināja. Atverot acis, meitene attopas lūkojamies Paulā.

- Brokastis ir gatavas. – Viņš nosaka, bet Daniela demonstratīvi pagriežas uz otriem sāniem. – Es guļu.

- Piecas minūtes. – Vīrietis nosaka, balsī skanot vieglam uzjautrinājumam. Pēc sekundes durvis aizveras.

Meitene aizver acis, prātā nolādēdama agros rītus. Kāpēc gan viņa nevarētu pagulēt vēl stundiņu...divas...piecas?

***

- Daniela! – Kaut kur tuvumā atskan sauciens. Meitene no pārsteiguma pat nodreb. Atvērusi acis, viņa ierauga Aleksu, kurš sēž uz pirkstgaliem blakus viņas gultai. Daniela uzmet skatienu pulkstenim. 10:12. Acīmredzot Pauls nolēma atļaut viņai pagulēt "mazliet" ilgāk.

- Ko tu te dari? – Viņa jautā, vien sekundi vēlāk saprazdama, ka jautājums izskanēja pārlieku asi.

Alekss viegli sarauc pieri. – Tev jau ir jābūt lidostā, aizmirsi?

Daniela nopūšas un pietraušas sēdus. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, ēst tik tiešām gribas. Kā apstiprinot to, vēders klusi ierūcas. Šķiet, viņa jau jūt kafijas un sviestmaižu smaržu.

- Vai tu varētu iziet no istabas un ļaut man apģērbties? – Meitene jautā, uzlūkojusi puisi. Viņš izskatās tā, it kā ieraudzītu citplanietieti.

- Tu atbildēsi uz manu jautājumu?

Daniela aizkaitināti izlec no gultas. Kļūst skaidrs, ka šodien Aleksam ir "runājamais" garastāvoklis, ja tik antisociālai radībai tāds vispār var būt. – Plāni mainījās. Tagad, lūdzu, ļauj man apģērbties.

- Tu vakar tik ilgi strīdējies, lai tagad pārdomātu? – Atskan jautājums. Daniela velta puisim TĀDU skatienu, ka pat viņam būtu jāsaprot mājiens un jāiziet no istabas. Nekā.

- Līdz skolai ir palikušas pāris dienas, es vēlos pievērsties tam. Tēvs man nekā nepalīdzēs pabeigt skolu. – Viņa paskaidro, veltīdama milzīgas pūles, lai neizklausītos īgna. Tieši tā vārdi arī skan. Tēma par tēvu liek viņai just dusmas.

- Labi... – Pēc brīžā Alekss novelk, lai arī balsī skan šaubas, it kā viņš neticētu meitenes teiktajam. – Tādā gadījumā es eju meklēt vecās fizikas klades?

Daniela apstājas, lai viņu uzlūkotu. Puisis nu jau ir apsēdies uz gultas malas, mugurā ir viscaur melns (kāds pārsteigums) apģērbs, bet mati ierasti krīt priekšā sejai. Neliekas, ka viņš vispār būtu dzirdējis lūgumu iziet.

- Es no sākuma paēdīšu. – Pēc īsas pauzes meitene izdveš.

- Labi, es tevi gaidīšu augšā. – Alekss izdveš un pirms iziešanas uzspiež viņai uz lūpām vieglu skūpstu. Meitenes garastāvoklis acumirklī ulzabojas. Durvīm aizveroties, viņa paveras uz savu atspulgu spogulī. Skatiens ir noguris, zem acīm ir redzami zili loki. Kā jau vienmēr.

Daniela smagi izpūš gaisu un ņemas siet rudos matus zirgastē, galvā jau sapņodama par brokastīm.

***

Tā kā brokastis jau sen ir beigušās, virtuvē Daniela nesastopas ar visas mājas iedzīvotājiem. Vienīgie cilvēki ir Pauls un viņas māte, kuri ir noliekušies pār dokumentu kaudzi.

- Labrīt. – Meitene nosaka, pievēršot sev viņu uzmanību.

- Nolēmi tomēr šodien pamosties? – Marta sarkastiski jautā, liekot Danielai, gluži kā bērnam, parādīt mēli. Kafijas automāts tiek iedarbināts, sviestmaizēm tiek pa siera šķielēm.

- Ko jūs tur meklējat jau kuro dienu? – Meitene jautā, iekozdamās sviestmaizē un ar galvu norādīdama uz papīru kaudzi uz bāra letes.

- Mūs ieinteresēja viena tēma, mēģinam atrast likumsakarības. – Pauls paskaidro. – Ītenībā, tas ir ļoti interesanti. Saistīts ar ģenētiku un morfeismu.

Daniela uzrauj uzaci. – Ģenētika? Mamm, vai tad tu nemācījies par ģenētikas speciālisti?

Sieviete piekrītoši pamāj. – Mācījos, bet tikai divus gadus. Tik īsā laika posmā neko daudz neiemācīties.

Kafijas automāts skaļi nopīkst, dodot zināt, ka espresso ir gatavs. Meitene satver karsto krūzi un piesoļo pie bāra letes.

- Ko tieši jūs mēģinat saprast? Kā tas ir saistīts ar mums? – Viņa jautā, norādīdama ar pirkstu uz vienu no dokumentiem. Uz tā regojas Aleksa vārds.

- Spriežot pēc tā, ko mēs redzam, ar katru nākamo bērnu morfeja gēns kļūst vājāks. Tieši tāpēc tu un Aleksandrs esat spēcīgākie, bet pārējo bērnu spējas ir mazākas. – Pauls paskaidro.

Daniela sarauc pieri. – Vai tad tas nebija atkarīgs no vecuma? Jo vecāks morfejs, jo spēcīgākas spējas? –

Māte piekrītoši pamāj. – Tā tas tik tiešām ir, tomēr Paulam ir pieejami vecie ieraksti. Piemēram, mēs varam salīdzināt Rinaldu un Aleksandru vienā vecumā...

Sieviete brīdi rokas pa papīriem, līdz izvelk divus dokumentus. Uz viena ir Rinalda vārds, bet uz otra – Aleksa.

- Rinalds pirmo reizi ietekmēja citu cilvēku 7 gadu vecumā... – Māte sāk pētīt otru dokumentu, bet Daniela tajā laikā jau atkal sarauc pieri. 7 gadu vecumā? Nav jau tā, ka viņa ir diži augstās domās pati par sevi, bet šajā vecumā Daniela jau labu laiku prata ietekmēt citus.

- Re! Aleksandram tas izdevās 4 gadu vecumā. – Viņa beidzot nosaka. – Tā ir milzīga atšķirība. Acīmredzot ar katru nākamo bērnu gēns zaudē savas īpašības.

- Vai tas pats notiks arī vēlāk? – Daniela jautā. – Piemēram, ja diviem morfejiem piedzims bērns, tā spējas būs vājākas, nekā vecākiem?

Liekas, meitene mana uz Paula lūpām īsu smaidiņu. Vien sekundi vēlāk viņa saprot šādas reakcijas iemeslu. Vīrietis nodomāja, ka viņa runā par Aleksu, lai arī viņai tas pat prātā nenāca. Tas bija retorisks jautājums.

- To mēs uzzināsim tad, kad tas notiks, bet es varu izteikt minējumu, ka šī īpašība aprausies uz jums. Jūsu gēns ir stabilāks, tas ir pilnvērtīgs. To vairs neizjaukt. – Pauls paskaidro.

Daniela saprotoši pamāj, nokozdama vēlvienu sviestmaizes gabalu un uzdzerdama pa virsu karstu kafiju, kas mazliet apdedzina rīkli.

- Man pateica, ka tu vakar atnāci raudam... – Māte pēkšņi ierunājas. Meitene strauji paceļ skatienu pret Paulu. Cik daudz viņš pateica? Tikai par asarām vai arī par tālāk notikušo? Dīvaini, bet viņa nevēlas, lai māte par to zinātu.

- Kas notika? – Viņa jautā. Skatiens ir piekalts meitai, lai arī viņa īpaši nesteidzas ar atbildi.

- Aizvakar es zvanīju tētim, mēs sarunājam tikšanos. – Daniela lēnām iesāk, īsti nevēlēdamās apspriest to. Ir skaidrs, ka ziņa par tēva aizbraukšanu apbēdinās ar viņu. Meitene nepavisam negrib redzēt viņas acīs asaras. – Viņš neatnāca. Kolēģis pateica, ka vakar tētis aizlidoja uz Īriju.

Iestājas klusums. Māte lūkojas tā, it kā meita paziņotu, ka ir vienradzis. Pauls neomulīgi sagrozās savā krēslā.

- Negaidīju to tik ātri. – Pēc ieilgušās pauzes Marta nosaka. Daniela to negaidīja vispār. Laikam jau viņa tik tiešām bija naiva. Pat mamma bija gaidījusi to.

- Viņš bija solījies palikt līdz šķiršanās beigām...- Viņa turpina. Nešķiet, ka māte būtu apbēdināta. Drīzāk pārsteigta.

- Viņš daudz ko solīja. – Daniela nosaka.

- Neuztraucies, es viņam piezvanīšu, mēs visu sarunāsim... – Viņa iesāk, tomēr meita ar strauju žestu apstādina vārdu plūsmu. – Nevajag, lai viņš sēž savā Īrijā. Ja tētis tik ļoti baidās no mums, lai sēž savā alā.

Ja vien tas ir iespējams, mātes sejā parādās vēl lielāks pārsteigums. Tas gan īpaši neizbrīna pašu Danielu. Vēl pāris dienas atpakaļ meitene godāja savu tēvu. Diemžēl, tā bija kļūda.

- Es došos mācīties fiziku. Veiksmīgu...projektu? – Viņa nedroši pamāj papīru virzienā un, pirms kāds paspēj izteikt kaut vārdu, pazūd aiz durvīm.