IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

108

Alekss nesteidzīgi dzer karstu kafiju, ik pa laikam pametot skatienu uz tēvu un Rinaldu, kuri jau krietnu laiciņu rotā Ziemassvētku egli. Anna tajā laikā skraidelē apkārt, citiem neredzot čiepjot pa kādam rotājumam.
- Tu varētu mums palīdzēt, nevis tikai skatīties. – Rinalds neapmierināti norūcas. Alekss vien jautājoši paceļ uzaci un iešķībi nosmīn. – Es esmu aizņemts.
Brālis vairs neko nebilst, acīmredzot nevēlēdamies riskēt dabūt kafiju sejā. Alekss kārtējo reizi iedomājas par to, kas būtu, ja brālis, Everta vecāki, Arta būtu informēti par visu notikušo. Tagad viņi ir noticējuši Paula versijai – Evertu vēlējās aplaupīt (kādam muļķim ir jābūt, lai laupītu detektīva palīgu?), bet Alekss pāris dienas palika pie vecvecākiem Ventspilī. Puisis ir labi apmācījis pārējos morfejus – neviens no viņiem neuzdrošināsies iet viņa sapnī, bet cik ilgam laikam ar to pietiks? Agri vai vēlu pārējie sapratīs, ka spējas ir zudušas. Aleksam jau tagad ir paranoja, ka viņš pieņemas svarā. Morfeisms bija labākās zāles pret lieko svaru, tas bija viņa paša attaisnojums pīpēšanai. Viņš taču tik un tā nebūtu dzīvojis ilgi, ko gan cigaretes spētu mainīt? Nē, Alekss nav gatavs atmest smēķēšanu, sākt ēst salātiņus un katru rītu skriet marafonus, tomēt kaut kas ir mainījies. Nav vēl īsti skaidrs – uz labu vai sliktu?
- Mēs esam klāt! – Ausis sasniedz tik labi pazīstamā balss. Istabā jau ir iesoļojušas Linda un Daniela, kuras kopš neseniem laikiem pārsteidzoši labi satiek. Meitenes pasniedz Paulam maisus ar ēdienu, uz lūpām esot platam smaidam. Kļūst skaidrs, ka viņas ir no tiem cilvēkiem, kuri priecājas par sniegu, nevis žēlojas par tā aukstumu.
- Haltūrējam? – Daniela jautā, piesoļodama pie Aleksa. Smaids ir tik silts un dzīvespriecīgs, ka puisis nespēj ilgi saglabāt nopietnību. – Es esmu boss šeit, pārliecinos, ka padotie izpilda visu nepieciešamo.
Pēc šiem vārdiem viņš pieceļas un uzspiež meitenei uz lūpām vieglu skūpstu. Aleksam neredzot, Linda un Rinalds saskatās. Everts ir zaudējis atmiņas, bet citu ienaidnieku, par laimi, viņiem nav. Rezultāts – vairs nav attaisnojuma tēlot, ka Daniela ir mazsvarīga. Tā nav un visi šajā mājā lieliski to zina.
- Buratīno ir? – Rinalds jautā, cenzdamies taktiski pazust. Linda pēc brīža viņam pievienojas. – Man šķiet, ka redzēju to virtuvē. Nāc, parādīšu.
- Idioti... – Daniela nomurmina, ar skatienu pavadot viņus.
- Vai tad es nebiju idiots? – Alekss teju aizvainoti jautā. Šajā mājā visiem ir iedalīts pa iesaukai. Alekss ir idiots, Daniela – muļķe.
- Piedod, piemirsu. – Meitene nomurmina, atkal pievēršoties viņam.

Zilzaļās acis, šķiet, pēta ik sīkāko puiša detaļu, kā meklējot zīmes par Aleksa nervu sabrukumu. Kopš slimnīcas viņi bija runājuši tik bieži, ka balss saites no sev neraksturīgas pārpūles sūrstēja, taču ar to nepietika, lai pārliecinātu rudmati, ka viss ir kārtībā. Viņa nespēj saprast – kā var justies labi bez spējām. Arī Alekss nevar. Viņš ir parasts cilvēks, tāds pat kā atlikušie 7 miljardi, tomēr tagad, kad puisis ir zaudējis to vienīgo, kas kādreiz šķita svarīgs, viņš jūtas labāk, nekā pirmos 20 savus dzīves gadus, it kā pastrādāto slepkavību nasta kļūtu mazliet vieglāka līdz ar apjausmu, ka savu cenu viņš ir samaksājis.
- Šodien Everts atbrauks. Vakar viņu izrakstīja. – Daniela nomurmina, lai citi to nedzirdētu. Balsī ieskanas saspringums. Everts ir zaudējis atmiņu un spējas, taču tas nemazina bažas. Meitene no pēdējiem spēkiem deva pavēli visu aizmirst. Ja nu kāds neuzmanīgs vārds atgriež atmiņas? Alekss vēl ne reizi nav redzējis Evertu pēc notikušā, un labprāt to tā arī atstātu, tomēr pārējie šo nostāju nesaprot. Ne Dāvids ar Elvīru, ne Arta un Rinalds nav informēti par notikušo. Viņu acīs Everts ir pārcietis šausmīgu traģēdiju, ir īsts varonis. Būdami ārsti, viņa vecāki neatmet mēģinājumus atgriezt atmiņas. Alekss melotu, ja teiktu, ka tas viņu nesatrauc. Atmiņas ir ļoti sarežģītas, nekad nevar zināt kā tās īsti darbojas, kas var izraisīt to zušanu vai tieši pretēji – atgriešanos.
- Varu saderēt, ka pat ar zudušu atmiņu viņš ir palicis tāds pats plānprātiņš. – Alekss nosaka, cenzdamies ar saviem vārdiem uzmundrināt Danielu. "Redzi, es par to jokoju, viss ir labi". Nav īsti skaidrs vai ar to pietika, taču meitene atkal pasmaida.
- Es šodien pabeidzu grāmatu.
Šoreiz ir puiša kārta nesaprotoši saraukt pieri. – Kādu grāmatu?
- Es biju rakstījusi par visu, kas ar mani notika pēdējā laikā. Nomainīju vārdus un "vuala", grāmata ir gatava.
Lielāka saprašana no tā Aleksu nepiemeklē, taču puisis izliekas, ka tas tā nav. Grāmata? Viņam nav zināms pilnīgi nekas par to tapšanas procesu. Maksimums, ko no Aleksa var lūgt, ir pārspriedums par kādu juridisku tēmu. Un pat tajos skolotāji mēdz sūdzēties par pārāk sarežģītu stilu un pārlieku asiem izteicieniem. Uzrakstīt grāmatu? – Nē, paldies.
- Nomainīji vārdus... – Viņš domīgi atkārto. – Kā mani sauc?
Daniela tik tikko manāmi sakniebj lūpas pirms pavērt tās atbildei. Šāda reakcija raisa Aleksā neviltotu ziņkārību, tomēr atbildi viņš nesadzird. Tajā pašā mirklī mājā iesoļo Marta. Viņas skatiens pārslīd pāri meitai un Aleksam, kuri stāv pārāk tuvu viens otram, lai to varētu noturēt par parastu sarunu, taču acīs nav lasāma nepatika. Tieši otrādi, sieviete pamāj par sveicienu ar vieglu smaidu. – Sveiki, jaunieši. Pēdējais laiks gatavoties Ziemassvētkiem. Māja būs pilna ar morfejiem un viņu vecākiem, un, kā zināms, jums nenāktu par ļaunu paēst.
Marta zīmīgi nopēta kalsnos jauniešus, pirms pazust virtuvē. Daniela šķelmīgi pasmaida un aizbizo viņai līdzi, tā arī nepasakot atbildi.