IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

14

Vien tad, kad aiz loga kļūst pavisam tumšs, un Danielas mammas telefons sāk plīst no tēva satrauktās zvanīšanas, viņi sāk taisīties uz promiešanu. Dvīnes palīdz Ramonai novākt traukus, Anna vērš visas savas enerģijas paliekas, lai izveidotu plastilīna Gārfildu, bet Rinalds runā pa telefonu ar savu meiteni, kuru, šķiet, sauc Kristīne. Alekss jau vairākas stundas nav rādījies.

- Vai mēs varam parunāt? – Kāda balss Danielai aiz muguras jautā. Meitene bija tik ļoti iegrimusi apkārtnes vērošānā, ka balss nobiedē. Pagriežoties acis sastopas ar Evertu. Pēdējas cilvēks, ar kuru viņa vēlētos runāt. Vīrietis izskatās vēl nogurušāks, nekā iepriekš, no platā smaida ir palikusi vien vāra atblāzma. Tas tikai apstiprina aizdomas, ka saruna nebūs par vienradžiem vai varavīksni.

- Mēs tūliņ braucam prom. – Atskan atbilde. Meitenē vēl mājo cerība, ka viņai liks mieru.

- Tas neaizņems daudz laika.

Cerība izšķīst tūkstoš lauskās. Everta sejas izteiksme skaidri pauž, ka šī saruna viņam ir svarīga. Tā notiks jebkurā gadījumā.

Brīdi svārstījusies, Daniela piekrītoši pamāj ar galvu.

Pāris minūtes vēlāk viņi attopas Paula mājas sētā. Ārā ir tik tumšs, ka vien laternu skopā gaisma pasargā no ietriekšanās sienā vai kādā kokā. Cik nu Daniela spēj saskatīt, Everts ir atspiedies pret mājas sienu. Pati meitene nervozi mīņājas uz vietas. Aukstais rudens vējš pūš līdz pat kaulam, it kā viņa nemaz nebūtu uzvilkusi mēteli.

- Es zinu, ka tu nogalināji Elvi. – Tie ir pirmie vārdi, kurus Everts nosaka pēc ieilgušā klusuma. Tie liek it katram orgānam Danielas organismā uz sekundi apstāties. Elpa nekontrolēti apraujas un viņa var apzvērēt, ka sirds sāk sisties divreiz spēcīgāk un skaļāk. Meitene bija rēķinājusies ar to, ka vīrietis visu zina, tomēr šie vārdi tik un tā pārsteidz nesagatavotu. Tie ir pārāk... tieši. Iepriekš meitenes domās bija valdījis pilnīgs haoss. Tās bija pārāk nekārtīgas, lai apjaustu šo vienkāršo patiesību – viņa nogalināja cilvēku.

Lēnām Danielas ķermenis atgūst uztveres spējas. Tas ļauj noprast, ka Everts gaida reakciju, kaut vārdu. Prāts šķiet tukšs kā izslaucīts. Ko gan viņa pateikt par attaisnojumu? Tas netīšām sanāca? Es tā vairs nedarīšu? Neviens no šiem variantiem nepaglābs viņu no soda, nepaglābs no Everta.

Daniela ir pateicīga naktij, kas slēpj viņas seju. Izmisums ir tik spēcīgs, ka viņai knapi izdodas noturēt asaras. Ko tagad darīt!? Ko, pie velna, viņa vispār var darīt!?

- Vai tev nešķiet, ka pirms apvainot cilvēku, ir vismaz jāatrod pierādījumi? – Pēc ieilgušā klusuma meitene jautā. Balss skaidri pauž, ka viņa ir uz asaru robežas. Viņai pašai gan nav līdz galam skaidrs kādēļ. Šobrīd būtu īstais brīdis, lai aizsūtītu sarunas biedra virzienā pāris lamuvārdus un pārmetumus par tamlīdzīgiem vārdiem...

Everts pakāpjas nost no sienas un piesoļo pie Danielas. Tagad, kad viņš vairs neatrodas ēnās, kļūst vieglāk saskatīt viņa seju. Par brīnumu, tajā nav ne kripatiņas nosodījuma. Tieši otrādi, viņa lasa šajā skatienā līdzjūtību. Šī atskārsme liekas tik neticama, ka Daniela labu brīdi vienkārši blenž virsū vīrietim, it kā redzētu viņu pirmo reizi dzīvē.

- Es biju uz jumta. Dzirdēju kā Elvis murmina kaut ko par sapni. Viņš teica, ka nespēj pretoties pavēlei. Puisis uzvedās tieši tā, kā uzvedas cilvēks, kuru ietekmēja caur sapņiem. Acīmredzot kāds tevi iztraucēja, jo Elvis bija spējīgs cīnīties pretī. Sapnis ir trausla sistēma – mazākais troksnītis spēj izjaukt visu. – Everts skaidro.

Daniela klusē. Viņam ir taisnība. Toreiz, kad viņa ietekmēja Elvi, kāds uzstājīgi centās iekļūt telpā. Tieši tas novērsa uzmanību un padarīja Elvi spējīgu cīnīties.

- No sākuma es padomāju, ka pie vainas varētu būt kāds no šejieniešiem... – Īss mājiens uz mājas pusi. – Bet tad es ieraudzīju tevi. Puisis skatījās tieši uz tevi.

Asara izlaužas no acs un noslīd gar meitenes vaigu. Daniela tūliņ to noslauka, lai arī ir skaidrs, ka Everts to manīja. Pēkšņi meitene sajūt vīrieša roku uz sava pleca.

- Esmu redzējis ne vienu vien noziedznieku, kurš pēc nozieguma pastrādāšanas tika uz brīvām kājām. Arī Elvis bija viens no tiem. Es mācos par detektīvu, tomēr dažreiz es nedomāju kā detektīvs, bet gan kā cilvēks ar jūtām. Nezinu vai kāds ir pelnījis nāvi, bet, ja ir... tad Elvis tik tiešām pelnīja to.

Ja iepriekš Daniela spēja kaut minimāli kontrolēt asaras, tad tagad tās plūst, ignorējot visus lūgumus apstāties. Everts cenšas palīdzēt, tomēr tieši labie vārdi ir tie, kas liek sajust sāpes.

- Nu, Daniela, beidz. Viss taču ir labi! – Everts mierinoši nosaka un spēcīgi apskauj meiteni. Vīrieša augums pasargā Danielu no asā vēja un tādējādi, pirmo reizi sarunas gaitā, viņa sajūt patīkamu siltumu.

- Neuztraucies, viss būs labi. – Everts čukst, mierinoši glaudīdams rudos matus. Danielas prātā pēkšņi iešaujas doma, cik gan muļķīgi šis viss ir. Viņa pazīst Evertu vien pāris dienas, tomēr raud viņam uz pleca. Dīvainā kārtā tas liekas normāli, it kā tieši tā tam arī būtu jābūt.

Pēkšņi ausis sasniedz ārdurvju atvēršanās skaņa un balsis, kurās viņa atpazīst māti un Paulu. Arī Everts tās sadzird, tādēļ atraisās no meitenes. Ar acs kaktiņu viņa mana ieslēgto gaismu mājas otrajā stāvā un apveidu, kurš pazūd, tikko viņa turp paveras.

- Ir viena lieta, kurā dažādu iemeslu dēļ varu uzticēties tikai tev, tomēr par to parunāsim vēlāk, labi? – Viņš smaidot nosaka. Vīrietis ar jakas malu noslauka Danielas slapjos vaigus un norāda, lai viņa pievienojas mātei.

- Tad jau tiksimies... Un paldies tev.– Viņa izdveš trīcošā balsī. Vēlreiz noslaucījusi vaigus, meitene atvadās, sakārto matus tā, lai tie vismaz daļēji slēptu pieraudātās acis un metas mašīnā. Šķiet, Pauls ievēro asaru pēdas, taču, pat ja tas tā ir, vīrietis nebilst ne vārda.