IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

105

Everta sapnis aizved Danielu uz skaistu, klusu vietu – ezeru. Tas ir izvietots meža vidū, visapkārt aug augstas egles, debesīs spīd spoža saule, kuras gaismu neaizēno ne niecīgākais mākonītis.Ainava atgādina kādu gleznu, ne reālu vietu. Meitenes matus sapurina viegls, silts vējiņš.
Daniela jau būtu nogūlusies uz zemes un baudītu saulīti, ja vien neieraudzītu sapņa īpašnieku, kurš sēž uz liela akmens ezera krastā un netraucēti plunčina kājas ūdenī. Viņš nevelta ne skatienu meitenei, taču nākamie vārdi pārliecina, ka svešinieka klātbūtni viņš tomēr sajuta. – Kāds negaidīts ciemiņš...
Paslēpusi satraukumu un bailes cik vien tālu var, Daniela pasper pāris soļus uz priekšu, tādējādi pilnībā pametot egļu aizsegu.
Meitene nekad nav bijusi Everta sapnī, vai vismaz viņa to neatceras, taču ir neiespējami neievērot to īpašo gaisotni, kuru vīrietis izstaro. Liekas, viņu ir apņēmis milzīgs spēks, kurš vienlaicīgi ir līdz sīkākajam atomam kontrolēts. Gluži kā Klusā okeāna ūdeņi – tik milzīgi savā platībā, bet tik mierīgi savā izpausmē. Daniela iekšēji sāk kliegt – vai viņa tiešām domāja, ka galvas trauma un Aleksa glābšana padarīs Evertu par līdzvērtīgu pretinieku? Viņa kļūdījās, un nav zināms, ko šī kļūda maksās. Kādā attālā prāta nostūrī viņa saprot, ka šobrīd būtu pēdējais mirklis tīties lapās, bet viņa nespēj to izdarīt.
- Atnāci pasauļoties? – Atskan jautājums, vīrietim pielecot no akmeņa. Ūdens ap viņa pēdām sašūpojas.
Daniela noignorē jautājumu un uzmanīgi pavelk kontroli pār sapni uz savu pusi. Vismaz viņa bija to plānojusi. Šoreiz Everts nav izveidojis tādu barjeru kā toreiz, kad meitene gandrīz nokrita no klints, taču tā tik un tā saglabājas spēcīga.
Bez šaubām, detektīvs sajūt Danielas mēģinājumus. Uz lūpām parādās viegls smaids, bet acīs iedegas ziņkārība. – Daniela, es biju vērtējis tavas prāta spējas augstāk. Vai tu tiešām domā, ka vari mēroties spēkiem ar mani?
Everts pakāpjas vēl soli tuvāk, un ar to pietiek, lai meitene izrautos no stinguma. Visi spēki aiziet vienam mērķim – kontroles atņemšanai. Vīrietis, šķiet, neuzskata Danielu par pretinieku, jo pat īpaši nepretojas iedarbībai. Kad galva jau sāk dunēt no pārpūles, notiek klikšķis un debesis pēkšņi satumst, vējš kļūst vairākus grādus aukstāks. Meitenei ir vajadzīgs krietns brīdis, lai vispār saprastu, ko tas nozīmē. Kontrole ir viņas rokās. Kā pārliecinoties par to, Daniela liek ūdens līmenim celties. Pēc pāris brīžiem ūdens jau skalojas pie viņas kājām...
- Neslikti. – Netālu atskan uzslava. Everts stāv uz vietas, taču skatienā vīd tik tikko izšķirams satraukums. Ķermeņa valoda, balss tonis, viss izstaro pašpārliecinātību. Viss, izņemot acis.

Pēkšņi Daniela atceras par savas vizīties mērķi. Sākumā meitene bija tik tiešām apsvērusi iespēju viņu nogalināt – likt izdarīt kaut ko ar sevi. Lindas lūgums nāca kā glābšanas riņķis, meitene nebija droša, ka pārdzīvos vēl vienu savu slepkavību. Viņa apsolīja to nedarīt un tas visu notiekošo krietni atvieglo. Bet ne pilnībā. Tas, ko viņa vēlas izdarīt, tik un tā nav raksturojams ar vārdiem "laba rīcība".
Daniela negribīgi pakāpjas uz priekšu, lai varētu netraucēti ieskatīties Evertam acīs. Aukstais vējš liek uzmesties zosādai, taču viņa turpina to ignorēt.
- Tu klausīsi katram manam vārdam. – Viņa lēni un skaidri izrunā katru vārdu, cenzdamās pielietot visas savas rezerves šī mērķa īstenošanai. Tas gan nenozīmē, ka vīrietis tik viegli padosies. Viņš pakāpjas soli uz atpakaļu un sapurina galvu, kā dzenot prom kādu kaitinošu mušu. Daniela ar augošu pārbīli secina, ka kontrole sāk slīdēt ārā no pirkstiem un, lai cik izmisīga viņa to neķertu, tā turpina mazināties.
Rudmate pat nepaspēj apjaust, kas notiek, kad ūdens ņemas celties augstāk un augstāk. Daniela nevar to ietekmēt, nespēj to apstādināt. Nepaiet ne piecas sekundes, kad meitenei nākas peldēt. Šoreiz, atšķirībā no citām reizēm, zem ūdens viņa nespēj elpot. Evertu, šķiet, ezera tilpuma izmaiņas īpaši neinteresē.
Nepaiet ilgs laiks, kad ūdens aprij Danielu un, līdz ar to, arī Evertu. Virs galvas aizvien plešas ezers, ar katru sekundi padarot apkārtni aizvien tumšāku. Jau šobrīd redzamība ir minimāla.
Tā gan nav galvenā problēma. Meitene nespēj elpot. Plaušas sāp no gaisa trūkuma, ķermenī trako panika, kura ir visnejedzīgākā emocija no visām iespējamām. Tā traucē domāt, traucē koncentrēties. Kā miglā ausis sasniedz Everta vārdi. – Es neizjūtu ne mazāko vēlēšanos tev darīt pāri, bet tu ļoti mērķtiecīgi turpini pati mani provocēt.
GAISU! Daniela sāk izmisīgi vicināt rokas, kā cenšoties peldēt uz augšu, taču tajā paša laikā lieliski saprot – tas ir bejzēdzīgi. Everts ir nolēmis paveikt to, ko viņa pati bija plānojusi izdarīt ar viņu – atstāt bez spējām.
- Vai man tiešām būs jāatņem tev morfejisms, lai pierādītu, ka nejokoju? Tev atliek tikai palūgt, un es visu pārtraukšu. Apsoli, ka vairs nekad neizdarīsi ko tamlīdzīgu.
Danielai gribas skaļi nokliegties, lai viņš vācās pie visiem velniem, bet izdzīvošanas instinkts nostrādā laicīgi un pasaka, ka tas tikai paātrinās nāvi. Plaušas, šķiet, tūliņ eksplodēs, tāpat kā sirds, kura pilnīgi noteikti ir sasniegusi savu robežu. Meitene pati lieliski saprot – ilgi viņa vairs nenoturēsies. Ik katra šūnu kliedz pēc skābekļa.
Daniela aizver acis, cenšoties nomierināt trakojošo apziņu. Viņai IR tas jāizdara, ja vien nav vēlmes pamosties bez spējām vai nepamosties nemaz. Ja Evertu neviens neapstādinās... problēmas draudēs visiem, ne tikai viņai.

Everta kontrole ir tikpat spēcīga kā vienmēr. Kā milzīgs trīsmetrīgs žogs ar dzeloņdrātēm ik pēc pusmetra. Visas pūles tiek veltītas, lai uztvertu to kā šķērsli, ne strupceļu. Everts ir neiedomājami prasmīgs morfejs, vēl jo vairāk, krietni vecāks par viņu. Jā, tagad viņš ir cietis no Danielas izgājiena ar vāzi, ir pārguris no Aleksa glābšanas, taču tas nemazina vīrieša potenciālu. Ir neiedomājami grūti nenobīties, neapstāties, saskaroties ar tādu pretspēku, tomēr meitenei tas izrādās pa spēkiem. Viņa mitējas svaidīties pa ūdeni un pilnībā iegrimst sevī.
"Nu taču..." viņa pie sevis nodomā, veltīdama aizvien lielākas un lielākas pūles sapņa pārņemšanai. Katrs mēģinājums izraisa vēl lielāku pretestību, gluži kā trombocīti, kuri saskarien brūces vietā. Daniela nespēj saredzēt pretinieku, taču no visas sirds cer, ka vīrietis beidzot sāk nogurt, jo viņa vairs nespēj izturēt spiedienu. Katrs sīkākais atoms deg elles liesmas, instinkti kliedz, lai viņa ievelk elpu, tā ir tik ļoti nepieciešama.
"Vēl mazliet..." Daniela domās sevi mierina. Galva dun no pārpules, viņa nekad nav pielikusi tik lielu piepūli kontroles atņemšanai. Liekas, meitene cenšas dabūt ārā no sevis vairāk, nekā viņai ir.
Gaiss apņem tik strauji, ka Daniela ar to aizrijas, un sāk mežonīgi klepot, nokrītot uz zemes. Ķermenis trīc, elpa ir tik strauja, it kā viņa būtu noskrējusi maratonu, sirds sitas tikpat strauji. Piespiedusi sevi atvērt acis, viņa ierauga pavisam citādu ainu – ūdens ir zudis un tagad skalojas vien pāris centimetru augstumā. Everts guļ netālu, slapjš līdz pēdējais vīlei. Meitene lieliski saprot, ka šī ir viņas pēdējā iespēja. Ja viņa dos vīrietim pāris sekundes, viss būs beidzies, Everts uzvarēs. Ļodzīgiem soļiem Daniela piesoļo pie viņa.
Vārdi nevēlas pamest lūpas. Ja viņa tagad tos izteiks... Meitene bieži vien bija domājusi :"Nomirt sapnī nav tas pats, kas nomirt realitātē". Tīri teorētiski, tas tā arī ir, taču vien tagad Daniela saprot – dzīve bez spējām, dzīve bez atmiņas... tas ir pat sliktāk par nāvi.
- Aizmirsti visu savu dzīvi. – Meitene pēc brīža izdveš, saņemdama visus savus spēkus šim mērķim. Tas vienkārši ir jāpasaka, uz brīdi jāaizmirst par emocijām, kā to būtu darījis Alekss. Balss ir saraustīta. Ceļi ļogās no pārpūles un noguruma. Viņa pat nespēj īsti ieskatīties Evertam acīs, skatiens ik pa brīdim zaudē fokusu.
Neskatoties uz to visu, viņa sajūt, ka vārdi atrod mērķi – vīrietis ieklausās tajos un izdara, kas darāms.
- Un pēdējais – noslīcini sevi šajā ezerā, sapnī. – Viņa nosaka, trīcošu pirkstu norādot uz pārpludušo ūdenstilpni.