IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

104

Ejot pa tumsas apņemto koridoru, Daniela cīnās ar pašas vainas izjūtu. Viņa tikko apsolīja, ka viss būs labi, lai arī lieliski zināja, cik nekaunīgi meli tie ir. Alekss bija atvēries pilnībā, viņa sejā bija lasāma ik katra emocija, un, ja parasti tas patīkami sasilda Danielu, tad tagad viņa spēj izjust vien vainu. Viņa piemānija Aleksu. Aleksu, kurš viņas dēļ riskēja ar savu dzīvību. Liekas, meitene ir mazs bērns, kuram no pirmās reizes nekas nav saprotams. Nē, viņa pakļauj savu dzīvību briesmām vēlreiz. Atšķirība ir tajā, ka tagad Alekss nespēs palīdzēt.
Aizlavījusies līdz Everta palātai, Daniela pāriet uz klusu tipināšanu, zaglīgiem solīšiem tuvodamās palātai. Tajā nedeg gaisma, tādēļ ir grūti saskatīt vīrieša siluetu. Vai viņš guļ? Sirds skaļi dun, liekot baidīties, ka to kāds sadzirdēs. Meitene cenšas nemanāmi ielūkoties palātā, meklējot Lindu. Ir pārāk tumšs, lai viņa varētu atbildēt droši, taču liekas, ka palātā ir tikai Everts. Gadījumam, ja dvīne tur tomēr būs, Daniela jau sāk apdomāt attaisnojumus. "Man vajadzēja pārrunāt ar Evertu rītdienas detaļas" vai "Es pazaudēju telefonu, vai tas nav te?". Aizbildinājumi ir tik muļķīgi, ka meitenei neatliek nekas cits, kā cerētu uz veiksmi. To pašu veiksmi, kura jau 18 gadus ar Danielu nav kontaktējusies.
Durvis arveras tik klusi, cik tas vispār ir iespējams. Meitene velk mazas, klusas ieelpas, kā baidoties, ka Evertu spēs uzmodināt katra mazākā skaņa. Vēl jo vairāk, viņa nemaz nav droša, ka vīrietis guļ. Viņš, kā smiedamies par Danielu, ir pagriezies ar seju pret logu, bet nakts gaismas ļauj saskatīt vien siluetu, kurš mazliet cilājas līdz ar katru ieelpu.
Meitene nervozi atskatās, sadzirdējusi kāda ārsta balsi koridorā. Brīdi viņa stāv kā statuja pie palātas durvīm, līdz soļi attālinās un atkal iestājas klusums. "Paranoiķe," Daniela pati sev nosaka un, izdabūjusi no sevis pēdējās drošsirdības paliekas, piesoļo pie Everta gultas. Acis ir aizvērtas, seja - pilnīgi mierīga. Par spīti visiem notikumiem, vīrieša seja paliek tikpat nevainīga un eņģeliska. Viņš neizskatās pēc noziedznieka, nē, drīzāk pēc filmās tik bieži sastopamā varoņa, kurš mūžīgi joko, smejas un atrod pozitīvismu pat visskumjākajos brīžos. Pirms pēdējo dienu notikumiem tieši tādu Daniela viņu arī redzēja. Lai arī meitene joprojām izjūt spēcīgu naidu katru reizi, kad paskatās uz viņu, kāda daļa tic, ka Everts ir palicis kas cilvēcīgs. Alekss, ja to dzirdētu, noteikti nosauktu meiteni par naivu.
- Viņš guļ. – Atskan balss, kura liek Danielai teju palekties. Durvju ailā stāv Linda. Seju slēpj ēnas, taču apveids un balss nepārprotami pieder viņai.
- Es tikai gribēju... – Meitene iesāk, taču dvīne viņu pārtrauc. – Vai mēs varam parunāt ārpus palātas?
"Kas tad nu, negribi iekaustīt mani sava brāļa klātbūtnē?" Daniela nervozi nodomā, taču pēc brīža saprot, ka vienīgā izeja ir durvis un viņai jebkurā gadījumā naksies cauri tām iziet.

Linda iziet gaitenī un Daniela viņai seko, aizverot aiz sevis durvis. Tā kā pa labi un pa kreisi no palātas durvīm ir izvietotas mazas tualetes un noliktavas, no ārstu skatieniem viņas slēpj aptuveni 1,5m plata siena. Ļoti izdevīgi Lindai, ne tik ļoti – Danielai. Vienīgā cerība tiek likta uz meitenes skaļo balsi, kuru varētu sadzirdēt ārsts...
- Es netaisos tev sist. – Dvīne nosaka, kā nolasījusi viņas domas. Daniela teju pārsteigti uzlūko viņu un ierauga to, ko iepriekš bija slēpusi tumsa – Linda verās viņā ar domīgu skatienu. Nē, viņa noteikti nav agresīvi noskaņota. Liekas, viņa ir ar kaut ko ļoti vīlusies.
- Jūsu saruna ar manu brāli... – Viņa nedroši iesāk. – Vai tā bija taisnība? Viņš iedzina Aleksu komā? Viņš lika Aleksam nogalināt...
Balss apraujas, Lindai nespējot izrunāt pēdējos vārdus. Vien tagad Daniela ievēro, cik salauzta meitene izskatās.
- Tavs brālis nav tāds, kādu tu viņu iedomājies.
Linda sakniebj lūpas un pamāj ar galvu. – Es zināju, ka Evertam ir spējas, taču nekad nevarēju iedomāties, ka viņš tās izmanto tā...
- Neviens nevarēja. – Daniela nosaka, cenzdamās padarīt savu balsi pēc iespējas mierīgāku un līdzjūtīgāku.
- Labi. – Linda smagi nopūšas, kā sakopodama spēkus, un uzlūko meiteni ar apņēmīgu skatienu. – Viņš šobrīd guļ. Dari, ko gribēji, tikai...man tevi ir viens lūgums.
Rudmate jautājoši sarauc pieri. "Dari, ko gribēji"? Kā gan Linda uzzināja par viņas plāniem?
- Beidz. Es varbūt neesmu tik kruts psihologs kā Pauls, taču zinu, ka neviena sevi cienoša meitene neļaus attiekties pret sevi kā pret suni. Atsaucot atmiņā kā tu pieliki pie vietas Aleksu... Esmu visai droša, ka tu neplānoji doties prom kopā ar Evertu.
Daniela spēj vien pārsteigti mirkšķināt acis. Lindai ir taisnība, viņa nebija plānojusi turēt savu solījumu.
- Es tikai lūdzu, lai tu nenogalini Evertu reālajā dzīvē. Atņem viņam spējas, atņem visu, ko vien vari, tikai ne dzīvību. – Meitene izdveš, asarām atspīdot acīs.
Daniela brīdi vēro dvīni, pirms pamāt ar galvu. Viss notiekošais liekas kaut kāds sapnis.
- Otra gulta ir brīva, vari doties sapnī. Veiksmi. – Linda nosaka, caur asarām pasmaidīdama. Lai arī viņai sāp, ir redzams, ka viņa uzskata notiekošo par pareizu. Šī nostāja pielīp arī Danielai, dāvājot vismaz minimālu mierinājumu, pirms meitene pilnībā izposta Everta dzīvi...vai arī viņš – Danielas.