IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

54

- Velns parāvis, RINALD! – Atskan skaļš kliedziens, kurš liek Danielai strauji atvērt acis un pietrausties sēdus. Istabu ir piepildījusi dienas gaisma, ne miņas no ierastās rīta miglas. Šai atskārsmei seko cita – ir jau pusdienlaiks! Meitene teju izlido no gultas, pirms tam paspējot mazliet sapīties segā. Rudie mati netiek pagodināti ar ķemmi, bet pidžammkreklam pa virsu tiek uzmests vien īss halāts. Par dušu viņa pat neiedomājas.

Daniela strauji izskrien no telpas un dodas uz viesistabu, acīm izmisīgi meklējot Aleksu, Artu vai Lindu. Ne puiša, ne dvīņu tur nav. Viesistaba ir tukša. Vismaz tā tas šķiet līdz brīdim, kad kāds aiz muguras ierunājas, liekot viņai pārbiedēti apmesties otrādi.

- Brokastis tu izlaidi, bet vēl ir iespēja paspēt uz pusdienām. – Pauls nosaka, vērtējoši nopētīdams viņas seju. Acīmredzot vīrietis meklē slimības pazīmes. Viņu īpaši neizbrīna neapmierinātā sejas izteiksme. Lai arī spogulim nepietika laika, meitene zina, ka izskatās šausmīgi. Pirmkārt, viņa izlaida skaistuma procedūras. Otrkārt, temperatūra noteikti pārsniedz 36.6 robežas, pietam visai ievērojami. Treškārt, pēc kārtējā kontrolētā sapņa, kurš viņu līdz pēdējam turēja savā gūstā, nogurums ir neizbēgams. Šāda kombinācija viņu tīri fiziski nespēj pataisīt par skaistuli.

- Es dzirdēju kādu kliedzam. – Meitene izdveš, mulsi nopētīdama telpu. Vien tagad viņas acis ievēro mazliet pavērtās virtuves durvis. Caur mazo spraugu var saskatīt Rinaldu, kurš vāc šķembas no flīzēm. Ņurdoņa no tās puses gan skaidri ļauj nojaust, ka viņi nav vienīgie, kas tur atrodas.

- Rinaldam izkrita no rokām kafijas krūze. Ramona attiecīgi reaģēja. Pēdējās nedēļas laikā mēs esam zaudējuši jau sešas krūzes. – Vīrieša sejā parādās viegls smaids. – Ej, paēd. Ja tu neplēsīsi traukus, neviens nebļaus.

Daniela mēmi pamāj un seko vīrietim pa pēdām. Virtuves durvīm atveroties plašāk, meitenes skatienu sasniedz arī pārējie – Anna, kura ar skatienu cenšas uzveikt putru, Ramona un Alekss. Puisis ir piespiedis plaukstas pie kafijas krūzes un domīgi lūkojas tajā, it kā šajā ainā būtu apslēpta kāda slēpta zīme. Kraukļa melnie mati krīt priekšā acīm, bet tas īpaši viņu neinteresē. Āda ir vēl bālāka par ierasto. Gandrīz baltais tonis skaidri izceļ tumšos lokus zem acīm un sasprēgājušās lūpas. Zilās acis ir ieguvušas mazliet stiklainu skatu. Skats tik ļoti nobiedē Danielu, ka kādu brīdi viņa ir spējīga vien stāvēt uz vietas un blenzt puisī. Viņš pats to pārtrauc, paceļot skatienu. Balss ir zema, mazliet aizsmakusi. – Es jau domāju, ka man būs tevi jāvelk ārā no sapņa vēl pirms Rinalda. Goda vārds, gandrīz sāku vilties tavās spējās.

- Kur ir dvīnes? – Par atbildi viņa jautā. Puiša izskats ir tik švaks, ka īsais atvieglojuma vilnis ir teju nejūtams. Alekss ir dzīvs, bet ir skaidri redzams, ka Rinaldu viņš šonakt nepavilks.

- Ar viņām viss ir labi. Šobrīd meitenes cenšas izgulēties pirmo reizi pa daudzām dienām. – Pauls mierīgi paskaidro, pasniegdams joprojām apmulsušajai meitenei kafijas krūzi. Uz galda tiek nolikta omlete, kuras smarža liek kuņģim apmest kūleni. Pirmo reizi visas slimošanas laikā Danielai kļūst sķērmi no ēdiena.

Beidzot savācis visas šķembas un kafijas pārpalikumus, Rinalds apsēžas blakus Danielai pie virtuves galda. Ramona tajā laikā jau ir ierakusies papīros pie bāra letes, bet Pauls nevērīgi pārskata ledusskapja saturu.

- Tu izskaties pēc miroņa, brāl. – Rinalds bez liekām ceremonijām nosaka, liekot Aleksam īgni uzlūkot viņu. – Ja tu tūliņ neaizvērsies, es parūpēšos, lai šodienas sapnī tevī apēd kāda haizivs.

Rinalda smaids mazliet izbāl. – Nekā nebūs. Tādā stāvoklī tu pat parastu cilvēku nepieveiktu.

- Ko tu ar to domā? – Alekss pārjautā, īsti neiedziļinādamies brāļa vārdos. Daniela gan. Rinalds negrib, lai Alekss būtu viņa sapnī.

- Neapvainojies, bet man labāk patīk meitenes. – Rinalds šķelmīgi nosmīn. – Tāpēc es labāk izmantošu Danielas... pakalpojumus.

- Ja tu vēlreiz nosauksi to par "pakalpojumiem", es sekošu Aleksa piemēram un parūpēšos, lai sapnī parādās kāda milzīga, izbadējusies haizivs. - Daniela bilst, nespēdama slēpt uzvarošu smaidu. Viņu ne tik ļoti iepriecina doma par Rinalda glābšanu, kā apjausma, ka Alekss zaudē strīdā.

Puisis ne uzreiz saprot, ko šie vārdi nozīmē. Brīdi viņš nekustas, tad lēni paceļ auksto skatienu pret brāli. – Man šķiet, ka mēs jau nolēmām par Danielas neiesaistīšanos visā šajā...

Nekādi nereaģējot uz Aleksa mēģinājumiem viņu iebiedēt, Rinalds pasmaida. – Beidz pukoties. Es tev sniedzu... pakalpojumu. Kāpēc viss izklausās tik divdomīgi!?

Lai arī puisim trūkst enerģijas, lai noturētu krūzi, viņš spēj bērt jokus vienu pēc otra. Vai tad tas neprasa nekādu piepūli? Daniela, kura nekad nav bijusi dižais Jokupēteris, nespēj rast atbildi uz šo jautājumu.

Alekss izlaiž pirkstus cauri tumšajiem matiem un nopūšas. Liekas, viņš ir pārāk noguris, lai strīdētos. Tas savā veidā satrauc meiteni. Ja Alekss nestrīdas, tad kaut kas ir nogājis pavisam greizi.

- Labi. – Viņš galu galā izdveš. – Bet nekas nenotiks, pirms es nebūšu pārliecināts, ka Daniela ir gatava. 

Rinalds apmierināti saskatās ar meiteni. Alekss to ievēro, tomēr nebilst ne vārda, vien īgni novēršas. Šī doma galīgi neiepriecina pārgurušo morfeju. – Daniela, pēc pusdienām sameklē mani, es tev visu sīki izklāstīšu. – Viņš īsi paziņo, pieceļoties no galda. Lai cik ļoti Alekss necenstos to slēpt, galva spēcīgi sareibst, liekot viņam pieķerties galda malai, pirms turpināt ceļu. Vēl pēc pāris ne īpaši graciozām kustībām, puisis iziet no virtuves, atstājot Rinaldu un Danielu lūkojamies viņam nopakaļ.