IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

61

- Daniela, varam parunāt? – Atskan jautājums, tikko sapulce beidzas un lielākā daļa mājas iemītnieku aiziet kur nu kurais. Paveroties skaņas virzienā, meitene ierauga savu māti, kura nervozi vēro meitu. Ar augošu satraukumu Daniela mana kā sieviete saskatās ar Paulu un tas viņai uzmundrinoši pasmaida. Lai kāds arī nebūtu sarunas temats, tas ir pietiekami nopietns, lai viņa raizētos par meitas reakciju. Un Pauls par to ir informēts.

- Protams. – Viņa nosaka un atkrīt atpakaļ krēslā, no kura sekundi atpakaļ bija piecēlusies. Istabā ir tikai viņas māte un Pauls, kurš kā mēma ēna sēž vienā no krēsliem un šķiro dokumentus uz galdiņa.

Sieviete apsēžas viņai iepretim un brīdi klusē, vērodama meitu ar domīgu skatienu. Saspringtā gaisotne sāk meiteni kaitināt. – Mamm, man ir pilns klēpis darbu. Tu varētu runāt mazliet ātrāk. Kas noticis?

Balss ir stingra un uzstājīga. Danielai nepatīk tādai būt ar māti, tomēr tajā pašā laikā viņa saprot, ka tieši tāda attieksme ir nepieciešama.

- Man notika nopietna saruna ar tavu tēvu. – Viņa beidzot iesāk.

Tēvs. Ar šo vienīgo vārdu ir pietiekami, lai saprastu sievietes garastāvokli. Lai cik ļoti viņi necenstos to slēpt, strīdi notiek. Tie notiek visu laiku. Lieki teikt, ka garastāvokli tas nekādi neuzlabo.

- Jūs atkal sastrīdējāties? – Daniela jautā, pamanīdamās balsī saglabāt cietību, pat vienaldzību. Reakcija tik ļoti atgādina Aleksu, ka viņa neviļus nodreb. Varbūt puisī ir kaut kas, kas viņu piesaista, tomēr cinismu meitene noteikti nevēlas "pārmantot".

- Jā. – Sieviete atbild. – Mēs ļoti nopietni sastrīdējāmies.

- Es rīt varu aizbraukt pie viņa un parunāt. – Daniela izdveš, nespēdama pat iedomāties, ko varētu teikt tēvam. Vīrietis ir ļoti spītīgs. Tieši no viņa meitene mantoja šo īpašību. Līdz šim viņai tas pat patika. – Neesmu droša, ka spēšu kaut ko mainīt, bet mēģināt taču var, vai ne?

Mātes sejā pavīd neizprotama emocija. Žēlums? Vaina? Bailes? Kaut kas pa vidu.

- Nedomāju, ka tev vajadzētu ar viņu runāt. – Viņa paziņo. – Tētis šobrīd ir ļoti smagā emocionālā stāvoklī, viņam ir grūti pieņemt visu notiekošo.

Nu protams, māte viņu aizstāv. Danielu tajā laikā piepilda piepešas dusmas uz tēvu. Kāpēc viņš nevar vienkārši samierināties un dzīvot tālāk? Kāpēc viņu tik ļoti tas satrauc!?

- Smagā emocionālā stāvoklī? – Meitene izsmejīgi atkārto. – Šeit man būtu jābūt smagā emocionālā stāvoklī! Nejau viņam ar to ir jādzīvo, bet gan man. Tas taču nekādi neskar viņa dzīvi!

Sieviete vienkārši klusē, lūkodamās meitā ar saprotošu skatienu.

- Kāpēc viņš joprojām nespēj to pieņemt? – Daniela turpina vārīties aizkaitinājumā. Nespēdama nosēdēt uz vietas, viņa pietraušas kājās un sāk soļot šurpu turpu pa telpu.

- Mēs ar tēvu šorīt daudz runājām un nolēmām, ka labāk būs, ja mēs kādu laiku padzīvosim atsevišķi. – Marta nosaka, liekot viņai acumirklī apstāties. Dzīvot atsevišķi? Ko?

- Jūs šķiraties? – Atskan jautājums. Balsī skan pārsteigums. Nekādu dusmu vai vilšanās. Daniela jūtas kā izmesta no laivas. Strīdi apbēdināja, bet viņai pat prātā nenāca, ka tas var nonākt līdz šim.

- Nē, mēs kādu laiciņu padzīvosim atsevišķi. – Sieviete izlabo, tomēr balsī neskan īpaša pārliecība.

- Padzīvosiet atsevišķi un tad izšķirsieties? – Daniela vēlreiz pārlabo. Galvā pēkšņi ir iestājies pilnīgs klusums. Domas ir kā iesaldētas. Meitene vienmēr ir dzīvojusi saticīgā ģimenē, viņa pat neapsvēra iespējamību, ka tas var būt savādāk.

- Man vajag ar viņu parunāt.

Māte noraidoši papurina galvu. – Viņš šobrīd ir ļoti agresīvs, labāk nevajag.

- Vajag gan. Viņš ir dzirdējis tavu viedokli, bet manu ne. – Daniela pilnīgā pārliecībā nosaka.

Sieviete pieceļas un nostājas iepretim meitai, nolikdama savas rokas uz viņas pleciem. Skatieni sastopas.

- Jūs esat pārāk līdzīgi. Jūs sastrīdēsieties un nevienam no tā labāk nepaliks.

- Kurš teica, ka mēs strīdēsimies? – Meitene jautā, lai arī pati skaidri saprot, ka mātes vārdos ir daļa loģikas. Sievietes lūpās parādās viegls smaids. – Tu esi daudz līdzīgāka viņam, nekā man. Jūs abi esat spītīgi, vienmēr gatavi palīdzēt, tajā pašā laikā nespējīgi pieņemt palīdzību no citiem. Un pats galvenais, jūs abi neprotat klausīties, ja nepiekrītat runātāja viedoklim.

Daniela klusē, tad strauji izraujas no mātes rokām. Aizkaitinājums nekur nezūd, taču viņa visiem spēkiem cenšas to apslāpēt.

- Es negribu, lai jūs šķiraties manis dēļ. – Viņa pēc ilgstošas pauzes izdveš. Balsī vairs neskan agresīvās notis, tikai vainas izjūta, kas plēš viņu uz pusēm. – Kāda velna pēc es toreiz vispār kādam kaut ko stāstīju? Vajadzēja vienkārši pateikt, ka Pauls ir kļūdījies un pasūtīt Aleksu pāris mājas tālāk. Kāpēc es toreiz atbraucu šurp?

- Saulīt,tu neesi pie tā vainīga. – Sieviete siltā balsī nosaka, tomēr Daniela to palaiž gar ausīm. Viņai bija taisnība, sakot, ka meita neprot klausīties, ja nepiekrīt runātāja viedoklim. Tā tas arī ir. – Man ar tēvu vienkārši ir pārāk dažādi dzīves skatījumi.

Meitene skeptiski iesmejas. – Protams, 20 gadus bija viss labi un tad pēkšņi jūs sapratāt, ka jums ir "pārāk dažādi dzīves skatījumi". Vai tev kaut kur pa vidu neiemaisījās meita – morfejs?

- Mums arī iepriekš bieži notika domstarpības, vienkārši mēs centāmies to neizrādīt. Varbūt tieši tu mums palīdzēji saprast, ka neesam piemēroti viens otram – Māte nosaka, ar visu savu būtību izstarodama sapratni un mieru. Tas mazliet dzesē Danielas ugunis, tomēr ne pietiekami, lai liktu viņai nomierināties.

- Tad kāpēc jūs apprecējāties? Kāpēc jūs nevarējāt vienkārši iet katrs savu ceļu jau no paša sākuma? Tev taču bija jāsaprot, ko jūti pret viņu! Dzirksteles, tauriņi vēdera un viss tam līdzīgais. Ja tā visa nebija, tad kāda velna pēc jūs kritāt uz nerviem viens otram visus šos gadus? – Ar katru nākamo teikumu vārdi kļūst aizvien skaļāki. Sievietes skumjais smaids paliek piekalts viņai un sekundi vēlāk Danielai kā ar āmuru pa galvu iesit sapratne. – Manis dēļ? Tu uzzināji, ka esi stāvoklī un...

Šī apjausma liek viņai pārsteigti ieplest acis un atkāpties pāris soļus uz atpakaļu.

- Nevajag pārspīlēt, Daniela. Es mīlēju tavu tēvu. – Atskan atbilde. Danielai gar acīm pazib visa viņu ģimenes dzīve. Vecāki vienmēr radīja mājā pacilātu gaisotni, viņi ik pa laikam jokoja, pārdzīvoja par viņas neveiksmēm un priecājās par sasniegumiem, taču pēkšņi nāk vēl viena atskārsme – viņi nekad neizrādīja kādas īpašas pieķeršanās pazīmes. Viņa nekad nav redzējusi vecākus skūpstāmies, apskaujamies vai saucam viens otru mīļvārdiņos. Īsāk sakot, viņi vienmēr uzvedās kā labi paziņas, ne kā mīlošs pāris.

- Tu mīlēji mani, nevis tēti. – Daniela klusi nosaka. – Tu nepameti viņu tikai tāpēc, ka vēlējies, lai man ir tēvs.

Mamma nebilst ne vārda, bet tas arī nav nepieciešams. Skatiens runā skaļāk par vārdiem.

- Skaidrs. – Galu galā viņa izdveš. Marta panāca savu – Danielas vainas apziņa mazliet mazinājās. Tā vietā stājās nesapratne. Kāpēc gan būt ar cilvēku, kurš tevī neraisa to mīlestības sajūtu, par kuru visi tik daudz runā? Vai tiešām bērna dēļ viņa bija gatava dzīvot ar sev vienaldzīgu cilvēku?

- Tev nevajadzēja to darīt manis dēļ. – Viņa nosaka, sākdama kāpties uz savas pagaidu istabas pusi. Pēkšņi viņa spēcīgi sāk izjust vēlmi pabūt vienatnē. – Es būtu laimīga, ja tu būtu laimīga. Viena vai ar kādu citu, nav svarīgi.

Pēc šiem vārdiem viņa strauji metas uz istabu. Nopakaļ vēl skan mammas lūgumi palikt, tomēr Daniela īpaši neklausās.