IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

97

- Laipni lūgta manā pieticīgajā dzīvoklī. – Everts nosaka, atvērdams Danielas priekšā masīvas koka durvis. Meitene, neuzmetusi vīrietim ne skatienu, ienāk iekšā. Viņa pati lieliski saprot, ka uzvedas dīvaini, taču nespēj kontrolēt bailes, kuras izjūt detektīva klātbūtnē. Visvairāk biedē tieši aura, kuru viņš izstaro. Tā ir identiska tai, kuru Daniela izjuta jau kopš pirmās tikšanās reizes – apziņa nespēj pretoties uzspēlētajam gaišumam, draudzīgumam un izpalīdzībai. Visapkārt ir nospiedoša drošības sajūta, liekas, ar Evertu var runāt par visu, viņš vienmēr uzklausīs un palīdzēs. Lai pretotos šai sajūtai, Danielai nākas ik pēc pāris sekundēm sev atgādināt visus Everta "nopelnus", atcerēties mirušo uzņēmēju vārdus, izskatu un nāves apstākļus. Tas, savukārt, ievērojami sarežģī savas lomas spēlēšanu. Visas dienas garumā Alekss bija spēlējis teātra spēli ar Danielu, taču puisis vienmēr bija aizkaitināts un neapmierināts, vienmēr atrada iemeslu, lai nosaukt šo plānu par muļķību. Jau tajā brīdī, kad viņa pazvanīja Evertam un palūdza atbraukt sev pakaļ, meitene saprata, ka, iespējams, viņam bija taisnība. Viss ceļš līdz Everta dzīvoklim tika pavadīts klusumā. Atlika vien cerēt, ka detektīvs to norakstīs uz slikto garastāvokli, kuru radīja izdomātais strīds ar māti un Aleksu. Ir grūti kaut uz mirkli aizmirst par šprici, kura ir ielikta somā.
Everta dzīvoklis uzreiz ļauj noprast, ka te ir pastrādājis dizainers. Telpas ir gaišas, mēbeles –dārgas. Vīrietis ieved viņu galvenajā telpā – viesistabā, kura ir savienota ar virtuvi. Istabā dominē 3 galvenās krāsas – zaļa, dzeltena un balta, tādējādi radot patīkamu, pavasarīgu noskaņu. Uz brīdi no galvas izlido tāds mazsvarīgs fakts kā ziema aiz loga.
- Kafiju? – Everts jautā, norādīdams uz milzīgu burku ar malto kafiju.
- Jā, lūdzu. – Daniela nosaka, izspiezdama no sevis vieglu smaidu. Kamēr vīrietis ņemas ar dzēriena pagatavošanu, meitene pēta dzīvokli. Vai morfeju var atpazīt pēc viņa apkārtnes? Vai viņi ar kaut ko atšķiras no citiem cilvēkiem? Vai Daniela būtu varējusi nojaust par Everta noslēpumu jau agrāk, ja būtu te kaut reizi viesojusies? Šie jautājumi piepilda galvu, neļaujot ne uz mirkli atslābt.
Skatiens vēro apkārtni, piefiksējot sīkas detaļas, kuras ir tik raksturīgas morfejiem. Milzīga kafijas burka, taču puse jau pustukša. Everts ieber savā krūzē kārtīgu kafijas devu – neraksturīgi lielu parastam cilvēkam. Nekāda cukura vai piena. Rokas mazliet trīc, ne tik spēcīgi kā Danielai, kura pagaišnakt iztērēja ne mazums enerģijas vecāku sapņos, taču pietiekami, lai to vairs neuzskatītu par normu. Izlietnē stāv vēl trīs neizmazgātas kafijas krūzes. Uz bāra letes, pie kuras Daniela ir apsēdusies, ir novietots mazs trauciņš ar tumšo šokolādi.

Acis atkal pievēršas namatēvam – Everts, kā jau visi morfeji, ir kalsns. Sejas āda ir bāla, zem acīm rēgojas tumši loki, lūpas ir sasprēgājušas. Tagad meitene jūtas kā lielākā muļķe pasaulē – viņa tik tiešām noticēja, ka tas viss ir saspringtā darba grafika dēļ. Vīrietis vienmēr lietoja milzīgu kafijas daudzumu savā ikdienā, izskatījās pārguris jau no paša rīta, taču viņa vienmēr atrada attaisnojumu – viņš taču ir detektīvs, viņš daudz strādā!
- Kas īsti notika? – Everts jautā, parādīdamies kā no nekurienes viņai blakus. Daniela izraujas no transam līdzīgā stavokļa un paņem piedāvāto kafijas krūzi. Tā kalpo kā lielisks iegansts neskatīties uz namatēvu.
- Es jau teicu, sastrīdējos no sākuma ar mammu, tad arī ar Aleksu. – Viņa izvairīgi nosaka, domās lamādama pati sevi. Ja viņa turpinās tādā garā, Everts ātri vien sapratīs, ka viņai kaut kas ir aiz ādas.
- To es sapratu. – Vīrietis uzjautrināti nosaka. – Bet parastu strīdu dēļ neiet prom no mājām. –
Daniela skaļi izpūš gaisu no plaušām. – Mamma grib braukt uz Īriju pie tēva.
- Bet tu to negribi. – Viņš pabeidz domu, liekot piekrītoši pamāt. – Es būtu priecīga, ja visi to tēmu vienkārši aizmirstu. –
Liekot krūzi atpakaļ uz letes, trīcošie pirksti izlej daļu šķidruma gar krūzes malām. Everts to, bez šaubām, ievēro. Uz sejas parādās silts smaids. – Iedot salmiņu? Es māsām visu laiku tos dodu. Tas mazina zaudējumus. –
Neskatoties uz balstiņu, kura ik pa laikam brīdina viņu par briesmām, Daniela jūt kā jau atkal Everta aura liek sev uzticēties, nomierina apziņu.
- Paldies, iztikšu. – Meitene nosaka, viegli pasmaidīdama. Everts acumirklī atplaukst. – Nu, redzi, vari smaidīt, ja gribi!
Un šis cilvēks ir vainīgs piecās slepkavībās? – kaut kādas muļķības.
- Piedod, ka tā uzprasījos pie tevis, izjaucu plānus. – Viņa nosaka, vērodama vīrieti, kurš par atbildi vien iesmejas. - Jā, Daniela, kā tev nebija kauna izjaukt manus plānus? Ko gan bez manis darīs kārtējā seriāla sērija? Tu sarīkoji vietējā mēroga KATASTROFU, nekauņa!
- Vai tad tu mums nebiji dižais darbaholiķis? Nav jāaizpilda tūkstošiem papīru? – Viņa jautā un pēkšņi aptver, ka pārlieku nervozējot jau ir paspējusi izdzert visu kafijas krūzi.
- Es, atšķirībā no tevis, strādāju pa dienu, guļu pa nakti. – Detektīvs nosaka, liekot Danielai steidzīgi novērsties no viņa un piecelties kājās. Šoreiz aizbildinājums neskatīties uz viņu ir krūzes nogādāšana izlietnē. Everts jau atkal melo. Viņš strādā gan pa dienu, gan pa nakti. Pa dienu – detektīvs, pa nakti – slepkava.
- Labi, redzu, ka neesi noskaņota pļāpāt. Iešu tev saklāt gultu. – Everts pēc brīža nosaka, pieceldamies kājās. – Vannas istabā atsevišķā krūzītē stāv jauna zobu birste.