IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

62

Lai cik ironiski tas neskanētu, tonakt Daniela nespēja ne aci aizvērt. Liekas, pēc visa piedzīvotā, pēc visām tām bezmiega naktīm, viņai būtu jāguļ kā zīdainim, tomēr tā vietā meitene griežas no viena sāna uz otru, apdomādama visu to ārprātu, kas notiek visapkārt. Vīruss, slepkavības, Alekss un vecāku šķiršanās. Tas pilnīgi noteikti ir stipri vairāk, nekā viņas nervu sistēma spēj pavilkt. Daniela nepārtraukti jūt asaru kamolu kaklā, kurš draud jebkurā brīdī atraisīties. Tas ir tikai laika jautājums.

Meitene atkal pagriežas uz otriem sāniem. Siltais spilvens tiek apgriezts ar auksto malu uz augšu.

Vēlme ar kādu parunāt, patiešām parunāt, nevis apmainīties ar pāris vārdiem, ir lielāka kā jebkad agrāk. Gribas kādam izstāstīt visu, kas viņu moka no iekšpuses, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka tāds cilvēks nepastāv. Daniela nevienam nespēj uzticēties pilnībā. Mamma nedrīkst dzirdēt par slepkavībām un pilnīgi noteikti meitene nerunās ar viņu par vecāku šķiršanos. Alekss... ar viņu vieglāk ir strīdēties, nekā runāt. Everts nedrīkst uzzināt par to, kas notika ar Aleksu. Viņš nesapratīs. Varbūt kādreiz Danielai izdosies izmest no galvas Aleksu un atdoties attiecībām ar Evertu. Vīrietis ir tieši tāds, kādam būtu jābūt otrajai pusītei. Gādīgs, saprotošs, mērķtiecīgs. Ko gan vēl var vēlēties?

"Bet viņš nav Alekss," pašas galvā ierunājas kāda smalka balstiņa. Daniela liek tai aizvērties un jau simto reizi šonakt pagriežas uz otriem sāniem.

Klusa, tik tikko saklausāma skaņa piesaista viņas uzmanību. Liekas, viņa dzird soļus. Šajā mājā nav kaķu vai suņu, bet kas gan cits var nakts vidū staigāt pa viņas istabu? Daniela jau nolemj, ka viņu ir piemeklējusi paranoja, kad kāds strauji viņai aizspiež muti no murgurpuses.

Pārbīlis ir tik liels, ka instinkti nostrādā bez viņas vaļas. Daniela no visa spēka iekožas nezināmās personas plaukstā un tūliņ metas bēgt. Vismaz plānoja to darīt. Meitene paspēj pabīdīties vien mazliet pa kreisi, kad viņa jau atkal tiek satverta un apgriezta uz muguras. Tagad viņa attopas skatoties kādā vīrietī, kurš ir ģērbies viscaur melnā un seju sedz maska. Kaut kur tālāk rēgojas vēl divi identiski silueti.

Lai kas arī uzbrucējs nebūtu, viņš ir sasodīti stiprs. Vīrietim nesagādā nekādas grūtības piespiest viņu matracim ar tādu spēku, ka jāsāk šaubīties par kaulu izturību. Maska uzdzen teju paniskas bailes. Pakrūtē viss dreb no pārbīļa. Cits bandas loceklis jau atkal aizspiež viņas muti ar ādas cimdos tērptu roku.

- Pa naktīm ir jāguļ, saulīt. – Vīrietis izdveš, un, šķiet, pasmaida. Danielai gan kaut kā uz smaidīšanu nenesas. Balss skan pārliecinoši, it kā viņš būtu pārliecināts par savu uzvaru. Šāda pārliecība viņu biedē.

Daniela sāk mežonīgi rauties ārā no ciešā tvēriena. Viņa cenšas kost, sist, kliegt, taču nekas no tā neizdodas. Vienīgā zīme, ka meitene vispār kaut ko dara, ir klusi vaidi, kurus apslāpē ādas cimdos tērptā plauksta. Viss ķermenis liekas smags un nevarīgs, mati, kā smejoties par viņu, lien sejā. Bet vīrietim par to ir ne silts, ne auksts.

- Dur. – Atskan klusa pavēle. Trešais, iepriekš neiesaistītais uzbrucējs, izņem no bikšu kabatas smalku, cilindrisku priekšmetu. Ir pārāk tumšs, lai to varētu labi saskatīt, bet tas arī nav nepieciešams. Turētājs teica "dur". Tas var nozīmēt tikai šprici. Nazis būtu krietni lielāks.

- Mierīgi, mierīgi. – Vīrietis, kurš tur meiteni ciešā tvērienā, nosaka, manīdams, ka Daniela sāk vēl izmisīgāk cīkstēties, adatai tuvojoties ādai. Viņai nepavisam negribas uzzināt, ko šī šprice dara. Atliek vien klusi vaidēt un rauties ārā no stiprajām rokām. Liekas, jo stiprāk viņa cenšas, jo ciešāks un sapīgāks kļūst tvēriens. Danielai ir vienalga par sāpēm. Par to viņa varēs pārdzīvot vēlāk. Tagad ir tikai viens uzdevums – izrauties! Nē, nē, nē, tik viegli viņa nepadosies!

- Klusē. – Vīrietis iešņāc viņai ausī. – Ja kāds tevi nāks glābt, man neatliks nekas cits, kā nogalināt viņu.

Daniela acumirklī sastingst. Otrs izmanto to, lai iedurtu rokas muskulī adatu. Danielu caurstrāvo izmisums un bailes. Viņa nedrīkst kliegt, nedrīkst saukt kādu palīgā. Vienīgais, kas ir atļauts, ir ciest klusu. Pēdējais, ko viņa vēlas, ir klausīt uzbrucēju pavēlēm, bet tajā pašā laikā meitene nevēlas pakļaut citus briesmām. Vīrieša balsī skanēja pārliecība, viņš tiešām nogalinās jebkuru, kurš nāks.

Ķermeni strauji pārņem vājuma vilnis. Sajūtas ir tik līdzīgas tai reizei, kad Pauls viņas tējai piebēra zāles, ka viņai nerodas nekādas šaubas par zāļu mērķi. Tās ir miega zāles. Tās iedzīs viņu dziļā miegā, kurā ir tīrā zemapziņa, bez jebkādas iespējas sazināties ar kādu. Vai uzbrucēji to darīja ar nodomu? Vai viņi zina, ka Daniela ir morfejs? Tvēriens ap rokām mazliet atslābst, liekot nojaust, ka viņa vairs netiek uzskatīta par draudu.

Meitene pat īsti nemana kā iekrīt miegā. Plakstiņi aizdarās, tumšo istabu nomaina cita veida tumsa. Daniela jūt kā prāts iekrīt miegā. Ar katru sekundi zāļu efekts kļūst aizviens spēcīgāks un spēcīgāks, to ignorēt ir teju neiespējami.

Tomēr viņai tas izdodas. Vien pāris sekundes, tomēr labāk tas, nekā nekas. Uz īsu, īsu brīdi viņai izdodas ieslīgt kontrolētā sapnī. Aleksa sapnī. Uz pāris sekundēm viņa ierauga sniegotu Rīgas ielu un Aleksu, kurš to bezemocionāli vēro. Vismaz tā tas ir līdz brīdim, kad viņš ierauga Danielu. Sejā pavīd neizpratne.

- Aleks, palīdzi!...

Un viss. Sapnis apraujas. Daniela nespēj pretoties zāļu efektam. Viņa nespēj pretoties dziļākam, spēcīgākam miegam.Tas apņem visu ķermeni un liek aizmirst realitāti.