IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

56

- Kas tas ir? – Daniela jautā, vērodama kā Pauls iedur adatu viņai vēnā. Ja meitene nebūtu skatījusies, viņa pat nesaprastu, ka adata jau ir miesā. Nav gan īsti skaidrs vai tam par iemeslu kalpo Paula meistarība vai arī fakts, ka viņas ķermenis ir pārāk izmocīts, lai sajustu tādu sīkumu kā adata.

- Tas ļaus jums atgūt vismaz daļu enerģijas, palīdzēs koncentrēties un domāt. Diemžēl, tas ir vien īslaicīgs risinājums. Uz vakarpusi efekts jau būs zudis. – Vīrietis izdveš, uzmanīgi ievadīdams šķidrumu vēnā. Kustības ir nepiespiestas, tomēr profesionālas, it kā viņš to darītu katru dienu.

Tajā brīdī, kad Pauls izvelk adatu, durvis atveras un viesistabā iesoļo meitenes māte, apkrāvusies ar maisiņiem. Elpa ir mazliet saraustīta, ļaujot noprast, ka tik viegla nemaz tā nešļava nav. Manījusi Paulu, Danielu un Aleksu, sieviete izspiež no sevis nogurušu smaidu. – Sveiciens slimniekiem!

Daniela vien īsi pamāj par atbildi. Mātes izskats skaidri ļauj noprast, ka to laiku, kuru viņa pavadīja mājās, tur norisinājās patstāvīgi strīdi. Tas vairs nepārsteidz, nē, tas bija paredzami. Kopš viņu meitas morfeiskā daļa nāca gaismā, strīdi ir kļuvuši par ierastu kopdzīves sastāvdaļu. Lai cik ļoti meitene necenstos, vainas sajūta nekur nezūd.

Kā uz burvju mājienu, nogurums strauji sāk zust. Apkārtne iegūst ierastās krāsas, galvassāpes atkāpjas apziņas skaidrības priekšā. Liekas, pasaule pēkšņi atgūst asumu. Efekts ir tik straujš, ka Daniela spēj vien pārsteigti samirkšķināt acis. – Tas ir... ātri.

Pauls tajā laikā jau ir iedūris Aleksa vēnā adatu. Puisis, šķiet, to pat nemana. Acis veras tukšumā.

- Jā, efekts ir ļoti straujš. – Vīrietis apstiprina, izņemdams adatu un ielikdams to speciālā konteinerā. Pēkšņi atskan telefona zvans. Daniela uzreiz atpazīst meldiņu. Mamma, kura atradās vistuvāk ierīcei, paķer meitenes telefonu un uzlūko zvanītāju. – Everts.

Sievietes balsī ieskanas viegls pārsteigums, taču viņa pasniedz telefonu tā īpašniecei. Pašai neizprotamas jūtas liek meitenei brīdi domīgi vērties zvanītaja numurā un vien tad pacelt. Otrā klausules galā atskan tik ļoti pazīstamā balss. – Čau, slimiķe. Kā iet?

Daniela neievēro kā uz sejas parādās viegls smaids. – Čau. Viss ir labi. Pauls mūs tikko apgādāja ar narkotikām. Drīz vien varēšu tev stāstīt par krāsainiem vienradžiem, kuri lidinās apkārt.

Everts iesmejas skanīgus smieklus. Meitenei pat nevajag redzēt vīrieti, lai iedomātos viņa smaidu. – Vienradži ir laba lieta.

Brīdi klusējis, viņš vēl piebilst. – Es ļoti gribētu šobrīd būt ar tevi, bet boss ir iespītējies un neļauj pat domāt par to. "Līdz slepkava nebūs noķerts, neviens no pilsētas degunu ārā nebāzīs"

Pēdējais teikums tiek izteikts ar vieglu angļu akcentu, ļaujot noprast, ka tā Everts cenšas izmēdīt darbadevēju. – Nekas. Gan jau es kaut kā to pārdzīvošu.

- Nesaki to tik optimistiski. Pēc idejas tev tagad būtu jāraud klausulē un jāsaka, cik ļoti ilgosies... – Everts bilst, ik pa laikam noklepojoties. Acīmredzot slepkavas meklēšana tikai apvienota ar ilgām pastaigām svaigā, bet aukstā gaisā. Klausoties vīrieša vārdos, Daniela mana kā pieaugušie paņem mammas sapirktos ēdiena maisus un dodas uz virtuvi. Alekss, kurš pāris sekunžu laikā ir pamanījies kļūt vairākkārt dzīvīgāks, sāk soļot uz augšstāvu. Skatienā pavīd kas līdzīgs dusmām.

- Evert, piedod, man ir jāskrien. – Meitene pārtrauc vīrieti pusvārdā un, nesagaidījusi atbildi, noliek klausuli. Ja Alekss tagad ieies istabā, viņai līdz par vakaram nebūs iespējas ar viņu parunāt.