IZDZĪVOT PĒC SAPŅA

20

- Mēs saņēmām tavu analīžu rezultātus. – Pauls bilst, neatraudams skatienu no papīra lapām uz galda. Daniela tik tikko dzird vārdus. Viņas zaļganās acis klejo pa istabu, kā meklējot atbildes uz pašas uzdotajiem jautājumiem. Saruna ar Evertu ne uz sekundi nepamet galvu. Katrs vīrieša izteiktais vārds ir iekalts atmiņā. Kāds no morfejiem ir slepkava. Izklausās pilnīgi absurdi, tomēr pierādījumu ir vairāk kā pietiekami.

Meitene nespēj atslābt ne uz sekundi, it kā jebkurā mirklī kāds varētu mesties pie viņas rīkles ar nazi. Īsa saruna mašīnā ir spējīga visu izmainīt. Danielu piepilda sajūta, ka viņa atrodas teātrī. Kāds šeit spēlē lomu, tomēr nav skaidrs kurš. Lai kas viņš arī nebūtu, viņš biedē meiteni. Nav skaidrs, no kuras puses gaidīt uzbrukumu. Nezināšana noēd no iekšpuses.

- Standarts morfeja gadījums. – Pauls gandrīz vai vīlies nosaka. – Ass vitamīnu un minerālvielu trūkums, pazemināta imunitāte un svars.

Danielas skatiens pievēršas logam, aiz kura ir redzams Alekss. Puisis sēž uz verandas malas un nesteidzīgi pīpē. Dūmi ap viņu rada ko līdzīgu vieglai miglai. Vai viņš spētu nogalināt? Ir vairāk kā skaidrs, ka puisim ir kas slēpjams. Viņš ir antisociāls, viņš neļauj nevienam redzēt savus sapņus un, pats galvenais, viņš gandrīz nogalināja Danielu. Ja nu tā nav pirmā reize? Ja nu tā bija ar visiem iepriekšējiem upuriem? Ja nu viņa ir dzīva vien tādēļ, ka spēja laicīgi izrauties no sapņa?

- Izrakstīju tev visas nepieciešamās zāles. Atpakaļceļā piestāsim pie aptiekas. – Vīrietis piebilst, pasniegdams Danielai pabiezu recepšu čupiņu. Meitene nepatikā sarauc pieri.

- Vai tas tiešām ir nepieciešams? Es taču visus šos gadus lieliski iztiku bez tām. – Viņa izdveš. Mātes draudošais skatiens liek nekavējoties paņemt makulatūras kaudzīti no Paula. No sapņošanas un strīdēšanās ar mammu var iegūt vienlīdz smagas problēmas.

- Ja ilgstoši mocīsi savu organismu, viņš tev atriebsies ne tajā labākajā vietā. – Vīrietis skaidro, pievērsdams domīgu skatienu savam vecākajam dēlam. – Alekss ilgu laiku atteicās dzert tabletes, galu galā viņš pavadīja slimnīcā vairāk kā gadu līdz spēja atgriezties pie pierastā dzīves veida. Organisms nespēja uzveikt pat visparastāko saaukstēšanos.

Brīdi vēries ārā pa logu, Pauls sakniebj lūpas. – Un tagad tas muļķis indē nost savas plaušas. Goda vārds, dažreiz es šaubos, ka viņš tik tiešām ir mans dēls.

Daniela vien iešķībi pasmaida. Alekss – slepkava? Šī sakarība liekas tik ticama, ka tas biedē. Istabā iesoļo Anna. Meitenītei mugurā ir pūkains rozā kombinzons un viņa to papildina ar bārbiju savās rokās, kurai ir uzvilkta līdzīga toņa kleita. Daniela ar augošu pārbīli apsver iespējamību, ka slepkava ir tieši Anna. Šī doma gan tūdāļ tiek atmesta, tomēr pats fakts, ka meitene par ko tādu vispār iedomājās, liek domāt par drīzu nonākšanu trako namā. Aizdomās tiek turēti visi. Rinalds, dvīnes, Anna, Alekss. Visi. Meitene meklē kādus slēptus motīvus, dīvainības citu uzvedībā, tomēr ko tādu spēj saskatīt tikai Aleksā. Jau atkal.

– Kur ir Alekss? – Anna dzidrā bērna balstiņā jautiņā.

- Dara muļķības. – Pauls smaidot paskaidro un pieceļas, lai paņemtu meitu rokās. Vīrieša sejā parādās neviltots smaids. Nevajag būt ģēnijam, lai saprastu, ka mazā meitenīte viņam ir ļoti svarīga. Tā viņš lūkojas uz visiem saviem bērniem. Lai arī vīrietis nebeidz kritizēt Aleksu, acis atklāj, ka tas ir vien tēvišķs satraukums par savu bērnu.

Annai acīmredzot ir citi plāni, jo viņa straujā solī sāk bēgt no tēva. Pēc sekundes Daniela saprot, ka meitenīte skrien pie Aleksa. Viņai vajag vien mazliet piepūlēties, lai atvērtu durvju rokturi un izskrietu uz verandas. Caur logu var redzēt kā Alekss pārsteigti pagriežas skrējējas virzienā un tūliņ nodzēš cigareti.

- Ko tu te dari, sīkā? – Viņš jautā, novilkdams savu ādas jaku un atklādams skatienam vien melnu kreklu un tievas, bālas rokas. Šķiet, puisi neuztrauc, ka ārpusē temperatūra tik tikko pārsniedz nulli. Alekss uzmet jaku uz verandas malas un paceļ Annu, kura tūdaļ uzbur laimīgu smaidu.

-Tu tik un tā smirdi pēc cigaretēm.- Meitene smejoties nosaka un apliek rokas Aleksam ap kaklu, kā pārliecinādamās par to, ka nenokritīs. Danielai par pārsteigumu, puisis nebilst ne vārda par to. Tieši otrādi, rodas iespaids, ka Aleksam tīri labi patīk savas mazās māsas sabiedrība. Puisis iesoļo istabā, ar kāju aizvērdams aiz sevis durvis.

- Tad neelpo. – Viņš nosaka. Lai arī vārdi paši par sevi ir visai agresīvi, Anna uzjautrināti pasmaida. Šķiet, meitenei patīk Aleksa īgnums. Iespējams, tieši tas kalpoja par iemeslu viņu labajai saprašanās. Anna ir vienīgais cilvēks, kurš necenšas kaut kā pāraudzināt puisi.

Viņa zilpelēkās acis uz brīdi uzkavējas pie Danielas. Jau atkal, viņas galvā ir tikai viena doma – vai viņš varētu būt slepkava? Jāatzīst gan, puiša ledainais skatiens un tumšais ģērbšanās stils nekādi nemazina aizdomas. Meitene novēršas, pirms viņas pašas prāts paziņo, ka vainīgais ir atrasts. Kāda balstiņa iekšpusē nevēlas atzīt, ka tieši viņš varētu būt pie vainas.